Bernes ganu suns

Bernes ganu suns

Uzkrītoši aristokrātiskais Bernes ganu suns ir viens no vispievilcīgākajiem Šveices darba suņiem. Tā apmatojums ir mīksts, zīdains un ar biezu pamatslāni, un tas vienmēr ir piķmelns ar baltu purnu un baltu laukumu pierē, baltu krūšu daļu, baltām ķepām un baltu astes galu. Kāju un vaigu melnbalto krāsu nodala piesātināti kastaņbrūns vai dzeltenbrūns apmatojums. Pieaugušu šo spēcīgo un robusto suņu mātīšu skausta augstums ir no 58 līdz 66 cm, bet tēviņu — no 64 līdz 70 cm. Abu dzimumu suņu svars ir no 40 līdz 44 kg.

bernese mountain dog
  • Category size
  • Grooming requirements
bernese mountain dog
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
bernese mountain dog
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Bernes ganu suņi ir labsirdīgi suņi, kam patīk būt iesaistītiem visā ģimenē notiekošajā, un tādēļ tie ir lieliski kompanjoni. Tie ir mīloši, pacietīgi un īpaši labi izturas pret bērniem, nepieciešamības gadījumā tos aizsargājot. Tiem nepieciešama cilvēku sabiedrība un mīlestība. Tie rej, paziņojot par svešinieka ierašanos, taču ātri vien nomierinās. Radinot pie kaķiem un citiem mājdzīvniekiem jau mazā vecumā, šie suņi ar tiem satiek labi.

Fiziskās aktivitātes

Kucēnu vecumā jāierobežo fiziskās aktivitātes, lai pareizi veidotos kauli un locītavas. Kad suņi sasniedz viena gada vecumu, tos var palaist brīvi izskrieties bez saites. Pieaugušiem Bernes ganu suņiem dienā nepieciešamas apmēram stundu ilgas fiziskās aktivitātes.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Lai Bernes aitusuņa apmatojums nesapītos, kā arī lai mazinātu spalvas mešanu, apmatojumu ieteicams kopt katru dienu. Regulāri jāizcērp spalva starppēdu spilventiņiem.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Bernes dzinējsuņi ir arī disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Bernes ganu suņu pirmsākumi meklējami 2000 gadu senā pagātnē, kad romieši iekaroja Šveici, kas toreiz bija pazīstama kā Helvēcija, ar saviem lopu dzinējiem un sargsuņiem. Romiešu mastifveidīgie suņi, iespējams, tika sakrustoti ar ganāmpulku sargsuņiem, kas varēja izturēt Alpu skarbos laikapstākļus un arī darīja maigāku to temperamentu. Bernes ganusuņi tad tika izmantoti kā ratu vilcēji austo preču vai piena produktu pārvadāšanai no ciema uz ciemu.

Apsveramās veselības problēmas

Visizplatītākā Bernes ganu suņu problēma ir noteiktu veidu īpaši agresīvi audzēji, kas tiem ir īpaši raksturīgi. Šī iemesla dēļ šiem suņiem bieži vien ir īss mūžs. Tāpat kā daudziem lielajiem suņiem, tiem ir iespējama arī gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.