Bladhaunds

Bladhaunds

Dēļ augstmanīgās, krunkainās galvas, nokarenajiem apakšējiem plakstiņiem un garajām, nokarenajām ausīm viegli atpazīstamajiem bladhaundiem ir spēcīgs ķermenis un locekļi, un šie suņi ir patiešām lieli! Tiem ir īss, gluds apmatojums, kas var būt melns ar dzeltenbrūnu, aknu brūns ar dzeltenbrūnu un ruds. Pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 58–63 cm, bet pieaugušu tēviņu augstums ir 63–69 cm. To svars ir 41–50 kg.

bloodhound
  • Category size
  • Grooming requirements
bloodhound
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
bloodhound
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Šie ir maigas dabas, mīloši suņi, kas parasti labi satiek ar bērniem un spēj saticīgi dzīvot ar citiem suņiem un mājas mīluļiem. Tie ir draudzīgi suņi, kas laipni sagaidīs gan vēlamus, gan nevēlamus viesus. Lai arī mājās šie suņi uzvedas klusi, ārpus telpām tie var būt ļoti skaļi. Tie ir ģimeniski suņi, kam nepatīk palikt vienatnē.

Fiziskās aktivitātes

Lieluma un augšanas tempu dēļ šiem suņiem nedrīkst būt pārliekas fiziskās aktivitātes kucēna vecumā. Pirmā gada laikā jāseko līdzi, lai pareizi augtu kauli un locītavas. Pieaugušiem bladhaundiem piemīt fenomenāla izturība un ir nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes. Šie suņi pamatā ir pēddziņi, tāpēc, sajūtot vilinošu aromātu, tie visiem spēkiem centīsies uzzināt, no kurienes tas nāk! Ir pieejamas nodarbības un sacensības pēdu dzīšanā, un dalība tajās vai vismaz iespēja likt lietā ožu šīs šķirnes suņu labklājībai ir ārkārtīgi svarīga.

Uzvedība

Šiem suņiem vislielāko baudu un prieku sagādā ošņāšanās un lietu meklēšana, liekot lietā savu izcilo ožu. Šie suņi ir radīti lielu attālumu veikšanai, tiem nepieciešamas lielas fiziskās aktivitātes, taču ne vienmēr tie ir viegli izdresējami atgriezties pēc sauciena (klausīt atsaukšanas komandai), ja tie ir saoduši tos interesējošu aromātu. Dažiem tradicionālā suņu dresūra šķiet visnotaļ bezjēdzīga laika šķiešana, taču, ikdienas nodarbēs iekļaujot ošņāšanas spēles un izaicinājumus, tev, iespējams, būs sajūsminātākais un jautrākais kompanjons.

Izskats

Šīs šķirnes suņiem nepieciešama neliela kopšana, jo to apmatojums ir īss un gluds. Lai izķemmētu izkritušo un atmirušo spalvu, pietiks šad un tad pārbraukt ar suku. Tomēr tiem regulāri jāpārbauda ausis un acis, lai laikus konstatētu jebkādas iespējamās infekcijas.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Bladhaundi ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Mūsdienu bladhaunda senči meklējami Sv. Huberta klosterī, kur suņi ar nosaukumu „Segusius” sākotnēji tika izmantoti vilku, lielo kaķu vai briežu meklēšanai, kā arī ievainota medījuma pēdu dzīšanai. Kad normandieši m. ē. 1066. gadā iekaroja Angliju, tie sev līdzi atveda daudzus savus suņus, un viens no šiem Anglijā nonākušajiem suņiem bija Sv. Huberta medību suns, kas kļuva pazīstams kā bladhaunds. Precizējot gan jāpiebilst, ka šādi tika saukti melnlāsumainie suņi, savukārt baltie tika saukti par talbotiem. Mūsdienu bladhaundi nav identiski to laiku suņiem, taču Beļģijā tos joprojām sauc Chien du St Hubert.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, bladhaundiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus. Bladhaundu nokarenā galvas āda var radīt plakstiņu un acu problēmas.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.