Briārs

Briārs

Briārs ir paliels (bet ne smagsvara), izskatīgs suns ar savdabīgu, garu apmatojumu. Tipiskākās krāsas ir melna ar dzeltenbrūnu, taču ir sastopama arī šīferpelēka. Tie ir muskuļaini, spēcīgi un ar labām proporcijām. Galva uz muskuļainā kakla piešķir cēlu izskatu. Par spīti apmatojumam ap acīm tiem ir ļoti laba redze! Pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 58–65 cm, bet svars — apmēram 34 kg. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir 61–69 cm, bet svars — apmēram 38,5 kg.

briard
  • Category size
  • Grooming requirements
briard
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
briard
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Pēc dabas aizsargājošie briāri ir stipri, modri un droši suņi, kam, nenodrošinot pareizu apiešanos, var būt problēmas ar citiem suņiem. Nodrošinot pienācīgu sapazīstināšanu, tie labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem. Tie vislabāk jūtas mājās kopā ar ģimenes locekļiem un pret svešiniekiem izturas ar aizdomām. Tie ir dzīvīgi suņi, kam patīk rotaļāties, taču var kļūt mežonīgi. Tādēļ jāuzmanās, ja mājā ir mazi bērni.

Fiziskās aktivitātes

Lai šīs šķirnes suņi varētu iztērēt savu lielo enerģiju, tiem nepieciešamas lielas fiziskās aktivitātes. Tiem patīk peldēt un skriet un dienā ir nepieciešamas divas un vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes, kā arī ķermeni trenējošas un prātu stimulējošas aktivitātes.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Nepieciešama pamatīga kopšana, taču tā jāuztic speciālistam. Lai mazinātu spalvas mešanas intensitāti, novērstu samudžināšanos un uzturētu apmatojumu tīru un nesapinušos, šo suņu dubultais apmatojums ir daudz jāsukā un jāķemmē. Ieteicama sukāšana pa kārtām (sukājot kārtu pa kārtai virzienā uz augšu) līdz pat ādai. Jāseko ausu tīrībai un jālikvidē tajās esošā pārlieku garā spalva. Regulāri jāapgriež arī pārlieku garā spalva starppēdu spilventiņiem.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi (piemēram, briāri), kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Briāri ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Briāra precīza izcelsme nav zināma, taču tiek uzskatīts, ka tie bija izplatīti viduslaiku Eiropā un ir cēlušies no Austrumu aitu ganu suņiem, sakrustojot tos ar vietējiem sargsuņiem. Francijā šī kombinācija kļuva par briāru. Vienā no kādas senas teikas versijām teikts, ka mesjē Obri de Montdidjē nogalināšanas vienīgais liecinieks bija viņa suns. Suns nepārtraukti sekoja slepkavam, un par situāciju tika informēts karalis, kas pavēlēja rīkot divkauju starp slepkavu un suni (izplatīta parādība viduslaikos). Suns uzvarēja! Briāra fiziskās un darba spējas liecina par tā celšanos no Obri suņa. Šīs šķirnes nosaukums atvasināts no Francijas Brī reģiona nosaukuma.

Apsveramās veselības problēmas

Vispār briāri ir veselīgi suņi. Tomēr, tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.