Dalmācietis

Dalmācietis

Šķirne izceļas ar unikālo, plankumaino apmatojumu, kas ir īss, gluds un spīdīgs. Plankumi var būt melni vai aknu brūni uz balta fona. Dalmācietim ir taisnstūrveidīgs profils, kas liecina, ka tie ir līdzsvaroti, spēcīgi, muskuļaini suņi. Pieauguši dalmācieši sver 23–25 kg. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir 58–61 cm, bet pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 56–58 cm.

dalmatian
  • Category size
  • Grooming requirements
dalmatian
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
dalmatian
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Dalmācieši ir draudzīgi un komunikabli, taču, nenodrošinot pietiekamas fiziskas aktivitātes, tie var kļūt hiperaktīvi. Dalmācieši ir uzticīgi un lojāli un vienmēr vēlas izpatikt; tiem patīk uzturēties sabiedrībā un delverēties. Tomēr dažiem saimniekiem to spēks un izturība dažkārt var būt pārāk liels izaicinājums. Dalmācieši parasti sāk kļūt rāmāki no divu gadu vecuma vai dažkārt pat vēlāk!

Fiziskās aktivitātes

Dalmāciešu kucēniem nedrīkst būt pārlieku lielas fiziskās aktivitātes. Pieauguši dalmācieši ir ārkārtīgi izturīgi un mērenā tempā var doties uz priekšu gandrīz bezgalīgi. Labas fiziskās formas pieaugušam sunim ieteicamas divas un vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes dienā apvienojumā ar dresūru un smadzeņu treniņu, lai stimulētu tā prātu, kā arī vingrinātu ķermeni. Mednieka instinktu dēļ šiem suņiem patīk skriet, lēkt un rāpties, un tādēļ, rūpējoties par to drošību, pastāvīgi jāievēro piesardzība.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Tā kā dalmāciešiem ir īss un ciets apmatojums, tiem nav nepieciešama ne apgrūtinoša kopšana, nedz cirpšana. Pietiek reizi nedēļā nobraucīt suņa apmatojumu ar tā kopšanai paredzētu gumijoto cimdu, lai likvidētu atmirušo spalvu, bet pēc tam noslaucīt ar mīkstu drānu, lai palielinātu mirdzumu.

Veselība un uzturs

Tava suņa uzturā pareizajā līdzsvarā ir jābūt visām galvenajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Svarīgi ir arī noskaidrot ķermeņa stāvokļa rādītājus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka suns ir ideālā stāvoklī, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar norādījumiem par attiecīgās barības lietošanu.

Šīs sugas izcelsme

Dalmācieši ir sena šķirne, kuras pirmsākumi meklējami 2000. gadā p. m. ē. — punktaini suņi redzami uz grieķu frīzēm un plāksnēm, kur tie attēloti strādājam ar senās Grieķijas, Romas un Ēģiptes kaujas ratiem. Ļoti senas liecības par šīs šķirnes suņiem atrastas Dalmācijā, Dienvidslāvijā, no kurienes arī cēlies šķirnes nosaukums. Dalmācieši ir izmantoti kā kara suņi, robežu patrulētāji, ratu vilcēji, aitu gani, medību suņi, cirka suņi un, protams, kariešu sargātāji. Lai arī kāda būtu dalmāciešu izcelsme, tie ar zirgiem kopā ir strādājuši vismaz kopš viduslaikiem.

Apsveramās veselības problēmas

Šīs šķirnes suņiem izplatītākā veselības problēma ir kurlums, un izmeklējumus kurluma konstatēšanai suņiem var veikt jau ļoti mazā vecumā. Tie ir arī predisponēti uz noteiktu urīnpūšļa akmeņu veidošanos.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.