Dobermanis

Dobermanis

Šis ir vidēji liels, spēcīgs, taču elegants dzīvnieks. Apmatojums ir gluds, īss un var būt brūns, melns, zils vai dzeltenbrūns — šī krāsa zināma arī ar nosaukumu „Isabella” — ar rūsganiem raibumiem. Ķermenim jābūt staltam, un katru suni var salīdzināt ar tīrasiņu zirgu. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir apmēram 69 cm, bet mātīšu — apmēram 65 cm. Pieaudzis suns sver apmēram 32-45 kg.

dobermann
  • Category size
  • Grooming requirements
 dobermann
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
 dobermann
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Dobermaņiem nepieciešamas garīgas un fiziskas aktivitātes. Tie ir atbilstīgi jādresē, jo, ja šim sunim ir garlaicīgi, tam rodas uzvedības problēmas. Agrīni socializējot ar citiem suņiem, mājdzīvniekiem un bērniem, dobermanis var būt jauks mājas mīlulis. Tas ir uzticīgs un mīlošs un noteikti sargās māju. Tomēr tas nav viena cilvēka suns, un tas necieš ķircināšanu. Tādēļ bērniem jāiemāca, kā uzvesties šī suņa tuvumā. Par suņa uzvedību ir atbildīgs tā saimnieks. Ja neesi gatavs veltīt laiku vai nav pieredzes, šī šķirne nav domāta tev.

Fiziskās aktivitātes

Līdz 12 mēnešu vecumam šo suņu fiziskās aktivitātes organizējamas īsu, bet biežu nodarbību veidā. Pārlieka fiziskā slodze sunim var radīt locītavu problēmas. Šie ir aktīvi suņi, kam patīk skraidīt bez pavadas. Pieaugušam dobermanim, kas ir labā fiziskajā formā, dienā ieteicamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar pastāvīgu apmācību.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Dobermaņiem nepieciešama ļoti neliela kopšana. Lai likvidētu atmirušo un izkritušo spalvu, pietiek kārtīgi to nobraucīt ar apmatojuma kopšanas gumijoto cimdu.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Dobermaņi ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Izmantojot vairākas šķirnes, kāds vācu naktssargs, suņu ķērājs un nodokļu piedzinējs vārdā Luiss Dobermans (Herr Louis Dobermann) vēlējās radīt izcilu sargsuni, kas viņu pavadītu apgaitu laikā. Tā viņš 19. gadsimta beigās radīja šo šķirni. Runā, ka viņš izmantoja rotveilerus un vācu dogus to auguma un spēka dēļ, angļu kurtus to ātruma dēļ un Mančestras terjerus to gludā apmatojuma un graciozo ķermeņa aprišu, kā arī terjeru izturības dēļ. Citas šķirnes, kas, iespējams, tika izmantotas, ir šnauceri, vācu pinčeri, vācu aitusuņi, vācu īsspalvainie pointeri un Veimāras putnusuņi. Dobermanis (vai Dobijs) kā šķirne Vācijas ciltsgrāmatā reģistrēts 1893. gadā.

Apsveramās veselības problēmas

Dobermaņiem izplatītākās veselības problēmas ir sirdsslimība, kakla skriemeļu problēma (Voblera sindroms) un fon Villebranda slimība (asinsreces traucējums). Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.