Flandrijas buvjē

Flandrijas buvjē

Masīvs, spēcīgs un kompakts — Flandrijas buvjē ir iespaidīga, spēcīga un robusta izskata suns. Tam ir bagātīgs, raupjš, nekopta izskata apmatojums un bārda, ūsas un kuplas uzacis. Buvjē var būt dzeltenbrūns līdz melns un raibs. Pieaugušas mātītes skausta augstums ir 59–65 cm, bet svars — no 27 līdz 35 kg. Pieauguša tēviņa skausta augstums ir 62–68 cm, bet svars — no 35 līdz 40 kg.

bouvier des flandres
  • Category size
  • Grooming requirements
bouvier des flandres
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
bouvier des flandres
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Par spīti draudīgajam izskatam Flandrijas buvjē piemīt nosvērts temperaments un draudzīgums, un tādēļ tas ir ideāls ģimenes mīlulis. Tas sargā ģimenes locekļus un mājas, diezgan atturīgi izturas pret svešiniekiem, taču nekad nav agresīvs. Šie mājās klusie, mierīgie un saprātīgie suņi ir mīloši pret ģimenes locekļiem un, nodrošinot pienācīgu socializāciju un iepazīstināšanu jaunā vecumā, satiek ar citiem suņiem un mājdzīvniekiem.

Fiziskās aktivitātes

Flandrijas buvjē kucēniem būs pietiekamas fiziskās aktivitātes, skraidot dārzā. Pieaugušā vecumā tie ļoti pielāgojas apstākļiem ģimenē, tomēr tiem ir jānodrošina vismaz stundu ilgas fiziskās aktivitātes dienā.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Šiem suņiem ir bagātīga, raupja akotspalva, kurai vajadzētu būt apmēram 6 cm garai. Pavilna ir smalka un blīva. Buvjē apmatojums jākopj vismaz trīs reizes nedēļā, īpašu uzmanību pievēršot bārdai un ūsām, lai nodrošinātu, ka tur pastāvīgi neieķep ēdiens. Suņa labsajūtai ir svarīgi sekot tam, lai nesamudžinātos pavilna. Atmirusī akotspalva jāizplūc vismaz divas reizes gadā, kad tiek mesta spalva.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Buvjē ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Precīza šīs šķirnes izcelsme nav zināma, taču kopš 1600. gadiem visi ar lopiem strādājošie suņi tika saukti „buvjē” (vēršu gani), un katrā apgabala reģionā tiem bija savs nosaukums un paveids. Šie suņi bija izdaudzināti lopu dzinēji un sargātāji. Pirmā pasaules kara laikā buvjē masveidā tika gandrīz iznīcināti, un daudzi no retākajiem paveidiem izzuda pilnībā. Divi izdzīvojušie bija Flandrijas buvjē un Ardēnu buvjē. Par Flandrijas buvjē izcelsmes valsti sevi uzskata gan Francija, gan Beļģija. Par šīs šķirnes saglabāšanu kara gados jāpateicas Beļģijas armijas veterinārārstam, kapteinim Dārbijam.

Apsveramās veselības problēmas

Flandrijas buvjē ir samērā izturīgi suņi, tomēr, tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Šīs šķirnes suņiem īpaši raksturīga ir balsenes paralīze, kas var izraisīt trokšņainu elpošanu un apgrūtinātu elpošanu.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.