Beļģu aitusuns (Grīnendāls)

Beļģu aitusuns (Grīnendāls)

Grīnendāls ir vidēja lieluma, garspalvains suns ar taisnstūrveidīgām ķermeņa aprisēm. Lai arī ierindas cilvēki to bieži jauc ar garspalvaino vācu aitusuni, tam ir taisnstūrveidīgāks profils, vieglāki kauli, smalkāka galva un vieglas, mundras kustības. Grīnendāls ir melns, un pieaugušu tēviņu skausta augstums ir no 61 līdz 66 cm, bet pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 56–61 cm. To svars ir no 27,5 līdz 28,5 kg.

belgian shepherd dog groenendael
  • Category size
  • Grooming requirements
belgian shepherd dog groenendael
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
belgian shepherd dog groenendael
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Grūnendālietis ir mīlošs, uzticīgs kompanjons, kas vēlas iesaistīties itin visā. Sajūtot, ka tas nepieciešams, šiem suņiem ātri vien ieslēgsies dabiskie sarga instinkti. Tie aizsargās savas mājas un ģimenes locekļus, tāpēc nav ieteicams rosināt šos suņus likt lietā savus sarga instinktus mazā vecumā, bet gan ļaut tiem sākt sargāt „parastās” situācijās. Šīs šķirnes suņiem nepieciešama agrīna, rūpīga socializācija.

Fiziskās aktivitātes

Grūnendālietim dienā nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes un prātu stimulējošas nodarbes, un tamdēļ tie gūst ļoti labus panākumus adžiliti un sacensībās paklausībā. Tie ir ļoti aktīvi suņi, kurus, ilgstoši atstājot vienus, nevajadzētu uzskatīt par mājdzīvniekiem.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Grūnendālietis ir garspalvains suns, kas jākopj vairākas reizes nedēļā. Tam ir gara, taisna un bagātīga akotspalva ar ārkārtīgi blīvu pavilnu. Tēviņiem apmatojums ir garāks nekā mātītēm, un tēviņiem salīdzinājumā ar mātītēm ap kaklu ir arī pamanāmākas krēpes

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem.

Šīs sugas izcelsme

Ir četri beļģu aitusuņu paveidi: grūnendālietis, tervīrens, malinuā un lakenuā. To nosaukumi darināti no Beļģijas reģioniem, no kurienes tie cēlušies. Beļģijas strādīgie aitusuņi ir zināmi jau kopš Viduslaikiem. 1890. gados kāds Beļģijas Veterinārijas zinātņu skolas profesors dokumentēja dažādu veidu beļģu aitusuņu standartus. Tika atzīmēts, ka tie visi bija līdzīgi, bet ka galvenā atšķirība bija apmatojums. Profesors pēc tam tos sadalīja paveidos un ieteica audzēt kā atsevišķas šķirnes. Grūnendālietis ir radīts, krustojot melnu beļģu aitusuņa kuci ar citu melnu ganu suni. Iegūtais metiens kļuva par Grūnendālieša pirmsākumu.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, visiem beļģiešu paveidiem ir iespējamas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.