Īru vilku suns

Īru vilku suns

Īru vilku suns ir lielākais no visiem suņiem. Pieauguša tēviņa minimālais skausta augstums ir 79 cm, bet mātītes skausta augstums ir vismaz 71 cm. Šķirnes vidējais skausta augstums ir 81–86 cm, un pieauguši tēviņi sver vismaz 54,5 kg, savukārt pieaugušu mātīšu svars ir vismaz 40,9 kg. Lai arī šie suņi ir lieli, tie ir graciozi un atlētiski. Negludais, vidēji garais apmatojums var būt pelēks, raibs, ruds, melns, balts, dzeltenbrūns, kviešu krāsas un tēraudpelēks.

Irish Wolfhound
  • Category size
  • Grooming requirements
Irish Wolfhound
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Irish Wolfhound
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Draudzīgais un laipnais īru vilkusuns ir suņu pasaules maigais milzis, taču kucēni un jauni suņi ir trakulīgi, tāpēc šis suns var nebūt labākā izvēle ģimenei, kurā ir mazi bērni. Tas labi satiek ar citiem suņiem, taču dažiem var nākties ciest lielumu nesamērīguma dēļ. Milzīguma dēļ šie suņi nav piemēroti visiem, taču tiem, kas spēj ņemt vērā tā vajadzības, tie ir uzticīgi kompanjoni.

Fiziskās aktivitātes

Lai arī īru vilkusuns ir milzīgs, tas ir aktīvs un pārsteidzoši ātrs un veikls. Pilnībā pieaugušam, veselam īru vilkusunim dienā nepieciešama vismaz divas stundas ilga fiziskā aktivitāte. Lai izvairītos no skeleta problēmām, ļoti jāuzmanās, lai fiziski nepārpūlētu vēl nenobriedušus suņus.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Īru vilkusuņa negludais, raupjais apmatojums ir samērā viegli kopjams, jo tas pāris reizes nedēļā tikai viegli jāizsukā.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Īru vilkusuņi ir arī disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Īru vilkusuns ir sena šķirne. Lieli vilkusuņi Īrija dokumentēti vairāk nekā 2000 gadu senā pagātnē. Īru vilkusunim, kas ir bijis karaļu un dižciltīgo suns, ir gara, aizraujoša vēsture, un šie suņi ir izmantoti gan kā kara suņi (karavīru gāšanai no zirgiem un kaujas ratiem), gan kā vilku medītāji. Pēdējais vilks Īrijā tika nogalināts 1786. gadā, un kopš tā laika šīs suņu šķirnes popularitāte samazinājās, un to skaitu vēl krasāk samazināja 1840. gados piedzīvotais Lielā bada periods, taču aizrautīgi entuziasti šo šķirni spēja atdzīvināt atkal.

Apsveramās veselības problēmas

Salīdzinot ar vairumu citu šķirņu, īru vilkusuņiem ir īsāks mūžs, un nopietnākās veselības problēmas, uz kurām tie ir predisponēti, ir agresīva paveida kaulu vēzis un sirdsslimība. Izplatītākās iedzimtās problēmas ir aknu un acu slimības, taču, pateicoties pastāvīgai skrīningošanai un rūpīgi izstrādātām audzēšanas programmām, tās ir samērā retas.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.