Japāņu hins

Japāņu hins

Japāņu hins ir smalks klēpja sunītis. Pieaugušu suņu skausta augstums ir 20–27 cm, bet svars — no 1,8 līdz 3,2 kg. Šiem elegantajiem un aristokrātiskā izskata suņiem ir bagātīgs, garš, taisns, mīksts un zīdains apmatojums. Apmatojums var būt melns ar baltu vai ruds ar baltu.

Japanese Chin
  • Category size
  • Grooming requirements
Japanese Chin
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Japanese Chin
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Japāņu hins, kas gadsimtiem ilgi audzēts kā kompanjons, ir jautrs, maigs, mīlošs sunītis, kas dievina cilvēka sabiedrību un necieš pārāk ilgi palikt viens. Tas mīl bērnus, taču, ņemot vērā suņa izmērus, tam vislabāk dzīvot mājā, kurā ir vecāki bērni, kas nevar nejauši to satraumēt.

Fiziskās aktivitātes

Japāņu hiniem dienā nav nepieciešams daudz fizisko aktivitāšu — tiem pilnībā pietiks ar apmēram stundu dienā. Jāizvairās no fiziskām nodarbēm ar šiem suņiem karstumā, jo pieplacinātā purna dēļ tiem ir iespējama apgrūtināta elpošana. Tā vietā labāk iziet pastaigā agra rīta vēsumā vai vakarā.

Uzvedība

Lai arī šie ir mazākie no suņiem, tie ir aktīvi, jautrību mīloši kompanjoni, kam vislielāko prieku sagādā būšana mājās ar saviem saimniekiem. Tie bieži ļoti pieķeras saimniekiem, bauda mājas komfortu un var būt labi mājas sardziņi, taču, lai šie suņi būtu labā fiziskā formā, mundri un veseli, tiem jebkurā gadījumā nepieciešamas fiziskas aktivitātes ārpus mājām. Daudzi gūst labus panākumus dresūrā un parasti mīl rotaļāties.

Izskats

Lai japāņu hinu apmatojums nesamezglotos, tas jāsukā divas vai trīs reizes nedēļā. Ir jāseko acu kaktiņu tīrībai, nepieciešamības gadījumā izslaukot tos ar mitru vates tamponu. Interesanti, ka vārds „Chin” (hins) nozīmē „kaķim līdzīgs”, un šie suņi bieži vien ar ķepām tīra purnu kā kaķi.

Veselība un uzturs

Klēpja sunīšiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazie kuņģīši nozīmē, ka tiem jāēd maz un bieži. Mazajiem suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs galveno uzturvielu daudzums, kā arī lai gabaliņu lielums būtu piemērots mazām mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Šīs sugas izcelsme

Japāņu hini ir sena šķirne. Tiek uzskatīts, ka šķirne cēlusies no Ķīnas un Japānā nonākusi kā dāvana imperatoram no Ķīnas karaliskā galma. Tie kā suņi-kompanjoni tika audzēti tik mazi, lai karaliskās ģimenes un dižciltīgās dāmas tos varētu ievietot kimono piedurknēs. Daži suņi tika uzdāvināti karaliskajiem sūtņiem, un dažus japāņu hinus Eiropā 17. gadsimtā, iespējams, ieveda portugāļu jūrnieki, taču kaut cik ievērojamā daudzumā tie parādījās tikai 19. gadsimta beigās un strauji kļuva ļoti pieprasīti.

Apsveramās veselības problēmas

Japāņu hina pieplacinātā purna daļa nozīmē, ka tam biežāk ir iespējamas elpošanas problēmas. Šī iemesla dēļ jāizvairās no fiziskas pārpūles un pārkaršanas. Tāpat kā daudziem mazajiem suņiem, tiem iespējama arī pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi).

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.