Jorkšīras terjers

Jorkšīras terjers

Jorkšīras terjers ir klēpja sunītis, kas vislabāk pazīstami to cilvēka matiem samērā līdzīgo apmatojuma cirtu dēļ. Neparasta ir arī apmatojuma krāsa — tēraudzila ar zeltainu (piesātināti dzeltenbrūnu). Tam ir svarīgs izskats un augstu pacelta galva. Pieaugušu suņu skausta augstums ir apmēram 18–20 cm, bet svars — ne vairāk kā 3,2 kg.

yorkshire terrier
  • Category size
  • Grooming requirements
yorkshire terrier
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
yorkshire terrier
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Jorkšīras terjers ir mazs sunītis ar lielu dūšu. Šis ir suns, kas vienu brīdi būs apmierināti ieritinājies vecmāmiņas klēpī un izbaudīs, ka to samīļo, bet nākamajā brīdī jau aizgūtnēm metīsies pretim kaimiņu sunim, lai parādītu, kurš ir saimnieks. Jorkšīras terjeri ir un paliek terjeri, un tāpēc tie ir drošsirdīgi savas teritorijas sargi.

Fiziskās aktivitātes

Lai Jorkšīras terjeru uzturētu veselu un labā fiziskajā formā, tiem katru dienu obligāti nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Jorkšīras terjeriem patīk pastaigas, un, ja vien tiem ļausi, tie norikšos vairākus kilometrus. Īsa pastaiga Jorkšīras terjeram patiks, ja tas varēs izošņāties un nedaudz pavingrināt prātu. Der atcerēties, ka Jorkšīras terjeri nav tikai un vienīgi klēpja sunīši. Tiem patīk gan izskraidīties, gan skriet pakaļ un atnest kaut ko, gan spēlēties tāpat kā jebkuram sunim. Pieaugušam sunim dienā nepieciešama vismaz pusstundu ilgas fiziskās aktivitātes.

Uzvedība

Lai arī šie ir mazākie no suņiem, tie ir aktīvi, jautrību mīloši kompanjoni, kam vislielāko prieku sagādā būšana mājās ar saviem saimniekiem. Tie bieži ļoti pieķeras saimniekiem, bauda mājas komfortu un var būt labi mājas sardziņi, taču, lai šie suņi būtu labā fiziskā formā, mundri un veseli, tiem jebkurā gadījumā nepieciešamas fiziskas aktivitātes ārpus mājām. Daudzi gūst labus panākumus dresūrā un parasti mīl rotaļāties.

Izskats

Jorkšīras terjera kā mājdzīvnieka katru dienu jāsukā ar suku un ķemmi, lai likvidētu visas pinkas. Virs galvas saņemtais apmatojums cekuls jāizlaiž, jāizsukā un pēc tam atkal jāsasien. Atstājot gumiju dienām ilgi, tiek bojāta spalva. Jāpārbauda, vai zem astes un ap asti nav ieķērušies izkārnījumi. Vēl katru dienu jātīra zobi, jo mazā mutīte ir labvēlīga vide zobu problēmām. Kad kopšana ir apgūta, tai nevajadzētu aizņemt vairāk nekā 1 minūtes.

Veselība un uzturs

Klēpja sunīšiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazie kuņģīši nozīmē, ka tiem jāēd maz un bieži. Mazajiem suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs galveno uzturvielu daudzums, kā arī lai gabaliņu lielums būtu piemērots mazām mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Šīs sugas izcelsme

Tiek uzskatīts, ka skotu audēji, 19. gs. 50. gados imigrējot no Skotijas uz Jorkšīru un Lankašīru, atveda sev līdzi mazu terjeru. Šie „skotu terjeri”, ko dažkārt sauca par „Helifeksas terjeriem”, sajaucās ar vietējiem maza auguma terjeriem. Tiek uzskatīts, ka Jorkšīras terjeru ciltskokā atrodamas tādas šķirnes kā Mančestras terjers, Maltas sunītis, skaiterjers, Dendija Dinmonta un Peizli terjers. 1861. gadā tas tika izrādīts kā skotu terjers, bet vēlāk suns kļuva zināms kā Jorkšīras terjers, un Britu Suņu audzētāju klubs šo šķirni atzina 1886. gadā.

Apsveramās veselības problēmas

Jorkšīras terjeri parasti dzīvo ilgi. Tomēr tie ir predisponēti uz acu problēmām, ceļu bļodiņu pārejošu izslīdēšanu no vietas, specifisku augšstilba kaulu slimību, urīnpūšļa akmeņu veidošanos, balsenes problēmām un iedzimtu aknu slimību.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.