Tas ir garš, ļoti zems suns ar īsām kājām. Lai arī miniatūrais gludspalvainais taksis ir mazs, tas ir muskuļots un spēcīgas miesas būves, ar platu krūšu daļu un labi attīstītām priekškājām. Tam ir īss, blīvs, gluds apmatojums, kas var būt dažādās krāsās (sīkāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Pieaudzis miniatūrais gludspalvainais taksis sver 4,5–5 kg, un tā augstums skaustā ir apmēram 12–15 cm.
Šie suņi var būt ļoti neatkarīgi, un tiem ir nepieciešama laipna, konsekventa, pacietīga dresūra. Lai miniatūro gludspalvaino taksi radinātu pie bērniem, svešiniekiem un citiem dzīvniekiem, ir nepieciešama agrīna socializācija. Šīs šķirnes suņi diezgan stipri pieķeras saviem ģimenes locekļiem un parasti it īpaši vienam no ģimenes locekļiem, taču var būt atturīgi pret svešiniekiem.
Ir zināms, ka takši ir bijuši sastopami Vācijā 15. gadsimtā. Tomēr suņi ar taksim raksturīgu miesasbūvi ir vērojami senās Ēģiptes un Meksikas mākslas darbos, un līdzīga suņa mirstīgās atliekas ir atrastas mūsu ēras 1. gadsimtā avarējuša kuģa atliekās Itālijā. Šīs šķirnes suņu vācu standarts ir ieviests 1879. gadā, bet suņu audzētāju klubs ir dibināts 1888. gadā. Takšus Lielbritānijā ieveda princis Alberts, un Lielbritānijā un Amerikā tie bija populāri visu 19. gadsimtu. Miniatūrie takši tika lietoti sesku vietā, lai no alu labirintiem iztramdītu trušus.
