Leonbergers

Leonbergers

Leonbergers ir liels, spēcīgs un muskuļains suns. Neparasta to iezīme ir ķepas ar peldplēvēm, un tādēļ tie labi peld. Tie var būt lauvu zeltainā krāsainā, rudi, sarkanīgi brūni, smilškrāsā (dzeltenbrūni vai krēmkrāsas) un visās to kombinācijās, ar melnu masku. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir 72–80 cm, bet svars — no 34 līdz 50 kg. Pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 65–75 cm, bet svars — no 30 līdz 50 kg.

leonberger
  • Category size
  • Grooming requirements
leonberger
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
leonberger
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Leonbergeriem jābūt mierīgiem, rāmiem, uzticīgiem un nosvērtiem. Tie labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem un bērniem un ir rotaļīgi. Tie ātri mācās, un lieluma dēļ dresūra ir īpaši svarīga un uzsākama iespējami mazākā vecumā.

Fiziskās aktivitātes

Kucēnu vecumā, šiem suņiem nedrīkst būt pārliekas fiziskās aktivitātes vai ļaut kāpt augšu vai lejup pa kāpnēm. Fizisko aktivitāšu daudzumu pakāpeniski var palielināt tad, kad pienācīgi ir izveidojušies kauli. Pieaugušam leonbergeram nepieciešamas garas pastaigas, un tam patīk izskrieties un rotaļāties. Tiem ļoti patīk ūdens, un nav nekā labāka, kā kārtīgi izpeldēties. Labas fiziskās formas pieaugušam sunim ieteicamais fizisko aktivitāšu daudzums ir pāris stundas dienā.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Leonbergeriem ir dubults apmatojums, kas sastāv no samērā garas, blīvas akotspalvas un biezas pavilnas. Ap kaklu un krūškurvi ir garākas/biezākas spalvas „krēpes”, bet uz kājām — šķipsnas. Apmatojums jāsukā divas vai trīs reizes nedēļā, lai izsukātu atmirušo un izkritušo spalvu un uzturētu to labā kārtībā.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Leonbergeri ir arī disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Leonbergeri radušies 1840. gados kā Leonbergas pilsētas ģerboņa lauvas līdzinieki. Tie ir radīti, krustojot ņūfaundlendieti un sanbernāru un veicot atpakaļkrustošanu ar Pireneju kalnusuni. Tie kļuva ļoti populāri piederēja daudziem ievērojamiem cilvēkiem. Tomēr Pirmā pasaules kara laikā tie gandrīz izmira, jo cilvēki nevarēja atļauties tos barot. Nedaudzie palikušie suņi tika rūpīgi izmantoti vaislai līdz Otrajam pasaules karam, kad tie atkal gandrīz visi izzuda. Mūsdienās leonbergeri joprojām ir samērā reti sastopami, taču to skaits un popularitāte pieaug.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, leonbergeriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu problēmas un gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var būt sāpīgas un izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.