Levrete (itāļu greihaunds)

Levrete (itāļu greihaunds)

Šis ir elegants un slaids suns, kas izskatās kā miniatūrs standarta angļu kurts (greihaunds). Apmatojums ir gluds un spīdīgs, un tas var būt dažādos toņos (sīkāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Galva ir šaura un ar ļoti smalku purnu, bet ausis ir viegli saliektas un augstu virs galvas. Viegli nolaidena mugurkaula līnija un izteikti sašaurināta krustu daļa. Gaita — augsti ceļot kājas, brīva. Pieauguša itāļu greihaunda skausta augstums ir 32–38 cm, bet svars — no 3,6 līdz 4,5 kg.

Italian Greyhound
  • Category size
  • Grooming requirements
Italian Greyhound
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Italian Greyhound
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Šis ir mīļš suns, kam patīk pieglausties, un tas ir daļēji dēļ mīlestības, bet daļēji arī dēļ nepieciešamības sasildīties! Lai labāk pieņemtu jaunus cilvēkus un labāk iejustos jaunās situācijās, levretei (itāļu greihaundam) nepieciešama agrīna socializācija. Šim sunim var būt nepieciešams laiks, lai izveidotu saikni, taču, kad draudzība ir izveidojusies, tas ir lielisks kompanjons.

Fiziskās aktivitātes

Šis mazais sunītis tomēr ir kurts, un tam ļoti patīk izskraidīties. Levretei (itāļu greihaundam) vislabāk ļaut izskraidīties norobežotā vietā, jo šie suņi var aizmesties pakaļ medījumam. Līdz brīdim, kad suns ir pilnībā pieaudzis, fiziskā aktivitāte ir rūpīgi jākontrolē, un pat pēc tam ar tā bieži vien smalkajām ekstremitātēm ir ļoti jāuzmanās. Pieaugušam sunim dienā nepieciešama vismaz stundu ilga fiziskā aktivitāte.

Uzvedība

Lai arī šie ir mazākie no suņiem, tie ir aktīvi, jautrību mīloši kompanjoni, kam vislielāko prieku sagādā būšana mājās ar saviem saimniekiem. Tie bieži ļoti pieķeras saimniekiem, bauda mājas komfortu un var būt labi mājas sardziņi, taču, lai šie suņi būtu labā fiziskā formā, mundri un veseli, tiem jebkurā gadījumā nepieciešamas fiziskas aktivitātes ārpus mājām. Daudzi gūst labus panākumus dresūrā un parasti mīl rotaļāties.

Izskats

Levretes (itāļu greihaunda) apmatojums jākopj ļoti maz, jo tas ir ļoti īss. Spalva kļūst spīdīgāka, ja to noslauka ar drāniņu. Šiem suņiem rūpīgi jākopj zobi, jo zobu problēmas tiem ir ļoti izplatītas.

Veselība un uzturs

Klēpja sunīšiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazie kuņģīši nozīmē, ka tiem jāēd maz un bieži. Mazajiem suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs galveno uzturvielu daudzums, kā arī lai gabaliņu lielums būtu piemērots mazām mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Šīs sugas izcelsme

Tiek uzskatīts, ka itāļu greihaunda pirmsākumi meklējami Ēģiptē, jo faraonu kapenēs ir atrasti mumificēti suņi, kas ir ļoti līdzīgi mūsdienās sastopamajiem šīs šķirnes suņiem. Romieši 6. gs. p. m. ē. šo suni aizveda uz Vidusjūras reģionu, kur tas kļuva par grieķu un romiešu aristokrātu favorītu. Savas popularitātes augstāko punktu šie suņi sasniedza 16. un 17. gadsimtā, kad tie rotāja daudzus galmus. Slavenāko saimnieku vidū ir Skotijas karaliene Marija, Čārlzs I, Frederiks Lielais un Karaliene Viktorija. Itāļu greihaundi, iespējams, tika izmantoti trušu medīšanai, taču galvenokārt tika turēti kā kompanjoni.

Apsveramās veselības problēmas

Itāļu greihaundi ir visnotaļ veselīgi, taču tiem iespējami kaulu lūzumi. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas iedzimtas acu problēmas, un tāpēc pirms pārošanas svarīgi ir veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.