Milzu šnaucers

Milzu šnaucers

Lielais, iespaidīgais milzu šnaucers ir modrs, masīvas un samērā taisnstūrveidīgas miesas būves suns. Pieauguša tēviņa skausta augstums ir 65–70 cm, bet mātītes — no 60 līdz 65 cm. Pieauguši tēviņi sver apmēram 45 kg. Raupjais, asais apmatojums var būt melns vai krāsā „pipari ar sāli” (gaiši pelēks ar tumši pelēku).

giant schnauzer
  • Category size
  • Grooming requirements
giant schnauzer
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
giant schnauzer
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Milzu šnaucers izskatās vareni un iespaidīgi, taču temperamenta ziņā tam vajadzētu būt labsirdīgam. Tas var sadzīvot ar citiem suņiem un ģimenes kaķiem, taču būtiska ir agrīna socializācija, uzmanīga sapazīstināšana un uzraudzība. Bieži vien tie labāk sadzīvo ar pretējā dzimuma suni. Šis dabiskais sargsuns ir modrs un, ja nepieciešams, skaļi pievērš uzmanību.

Fiziskās aktivitātes

Šiem suņiem nepieciešamas vairāk nekā divas stundas ilgas fiziskās aktivitātes dienā. Tam patīk uzturēties brīvā dabā, un, pateicoties pret laikapstākļiem noturīgajam apmatojumam, tam nekait ne lietus, nedz aukstums. Tomēr pēc pastaigas no apmatojuma jāiztīra tajā ieķērušies netīrumi.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Apmatojums jāpārbauda katru dienu pēc pastaigām un jāizsukā divas vai trīs reizes nedēļā. Atmirusī spalva ik pēc trīs mēnešiem jāizplūc ar rokām, taču saimnieki, kas ar saviem suņiem nepiedalās izstādēs, var izvēlēties arī suņa apmatojuma apcirpšanu.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Milzu šnauceri ir arī disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Milzu šnaucers ir cēlies no Bavārijā 15. gadsimtā sastopamā vidēji lielā, asspalvainā, pinčerveidīgā suņa, kas tika izmantots žurku ķeršanai un citu parasto pienākumu veikšanai lauku saimniecībā. No šī suņa cēlušies visu trīs lielumu šnauceri. 19. gadsimtā daži no šiem suņiem tika sakrustoti ar lielākiem govju dzīšanas suņiem un, iespējams, vācu dogiem, tādējādi iegūstot milzīgos suņus, ko pazīstam mūsdienās. Šie suņi tika izmantoti lopu dzīšanai uz tirgu un vēlāk kļuva izplatīti policijas un apsardzes suņi.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, milzu šnauceriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Samērā bieži sastopama ir arī epilepsija un viena konkrēta veida pirkstu audzējs.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.