Minsteres lielais putnusuns (minsterlenders)

Minsteres lielais putnusuns (minsterlenders)

Minsteres lielais putnusuns ir iznesīgs suns ar labām ķermeņa proporcijām. Tā apmatojums ir gluds un blīvs, ar samērā bagātīgām šķipsnām uz kājām un astes. Tā mazākie radinieki vairāk izskatās pēc seteriem, taču, izņemot krāsu, visos citos aspektos ir līdzīgi. Minsteres lielie putnusuņi ir melni vai salni zili ar baltu, savukārt mazākais to paveids ir brūni (aknu krāsas) ar baltu vai salnu aknu krāsu. Pieauguša Minsteres lielā putnusuņa tēviņa skausta augstums ir 60–65 cm, bet svars — apmēram 25015029 kg, savukārt mātīšu skausta augstums ir 58–63 cm, bet svars — apmēram 25 kg. Pieauguša Minsteres mazā putnusuņa skausta augstums ir 54 cm tēviņiem un 52 cm mātītēm, bet to svars ir apmēram 15–17 kg.

munsterlander (large)
  • Category size
  • Grooming requirements
munsterlander (large)
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
munsterlander (large)
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Šiem mīļajiem un mīlošajiem suņiem veidojas cieša saikne ar ģimenes locekļiem, citiem suņiem un mājdzīvniekiem. Vairums šo suņu ir lielu pacietību izturas pret bērniem. Tomēr, kad nepieciešams, Minsteres putnusuņi uzvedas kā sargsuņi un var būt samērā skaļi. Tie ir drošsirdīgi, strādāt alkstoši un ar ļoti maigu raksturu un vienmēr izpatikt griboši. Tiem nepieciešami saimnieki, kas tiem var veltīt daudz laika un mīlestības. Tie rada iespaidu, ka pilnībā bauda dzīvi, un vēlas, lai tādi būtu arī saimnieki!

Fiziskās aktivitātes

Minsteres lielie putnusuņi, pirmkārt, ir medību suņi, tomēr, ja vien tiem tiek nodrošināts daudz fizisko aktivitāšu, pilnībā pielāgojas arī dzīvei ģimenē. Tiem ļoti patīk ūdens, un tāpēc jāseko līdzi, lai tie būtu drošībā, skraidot bez pavadas. Tie ir lieliski kompanjoni aktīviem cilvēkiem, un tiem gandarījumu sagādā gan darbs, gan rotaļāšanās.

Uzvedība

No šīs grupas ir cēlušās dažas mūsu iemīļotākas un izplatītākās suņu šķirnes, jo savas ļoti komunikablās, rotaļīgās un izteikti sabiedriskās dabas dēļ tie ir ideāli ģimenes suņi. Ar uz atalgojumu balstītas dresūras palīdzību tiem ātri vien ir patīkama visu ģimenes locekļu, tostarp kaķa, klātbūtne. Medību suņi ir paredzēti darbam visas dienas garumā jebkādos laikapstākļos, un tāpēc šiem suņiem ir nepieciešama aktīva, rūdīta ģimene, kas spētu nodrošināt tiem nepieciešamās ķermeni un prātu vingrinošās nodarbes.

Izskats

Minsteres lielie putnusuņi jākopj maz — tos pietiek reizi nedēļā izķemmēt un viegli izsukāt. Šad un tad jāsakopj to šķipsnas uz ausīm, priekškājām, pakaļkājām un astes. Kad nepieciešams, jāapgriež pārlieku garā spalva starppēdu spilventiņiem. Šiem suņiem patīk visi laikapstākļi, tāpēc jāņem vērā, ka dubļi un netīrumi var būt problēma!

Veselība un uzturs

Minsteres mazo putnusuņu uzturā pareizajā līdzsvarā ir jābūt visām galvenajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Ir svarīgi noskaidrot ķermeņa stāvokļa rādītājus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka suns ir ideālā stāvoklī, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar norādījumiem par attiecīgās barības lietošanu. Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, Minsteres lielie putnusuņi, kas ir lieli suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Šīs šķirnes suņi var būt disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

1800. gados Vācijā bija visu formu, lielumu un krāsu putnusuņi. 19. gadsimta otrajā pusē, pieaugot interesei par atsevišķajām šķirnēm, tika nodalīti atsevišķi tipi. Kad Vācijas Garspalvaino pointeru klubs izdeva savus standartus, kaut kādu iemeslu dēļ vienīgā pieļaujamā krāsa bija aknu krāsa ar baltu. Melnbaltie kucēni, daudziem no kuriem bija lieliskas ķermeņa aprises, tika izdāļāti Vācijas Minsteres apgabala lauksaimniekiem un medniekiem. Tiem krāsa nebija svarīga, un tāpēc šie kucēni izauga, iespējams, sapārojās ar citu šķirņu suņiem (piemēram, spanieliem vai seteriem), kamēr 1919. gadā tika atzīts Minsteres lielais putnusuns, piešķirot tam tiesības būt diferencētam no mazākā šo suņu paveida.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, Minsteres lielajiem putnusuņiem reizēm ir iespējamas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus), taču šīs slimības nav biežas. Pirms pārošanas suņiem ieteicams veikt acu un gūžu izmeklējumus. Minsteres mazajiem putnusuņiem nav vispāratzītu specifisku veselības problēmu.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.