Ņufaundlends

Ņufaundlends

Raksturojot ņūfaundlendieti, vislabāk lietot vārdus „labsirdīgais milzis”. Tie ir lieli un smagnēji gan kaulu, gan apmatojuma ziņā. Kucēni izskatās kā mazi lācēni, taču, ņemot vērā ļoti straujo augšanu, šis posms nav ilgs. To krāsa var būt melna, brūna vai balta ar melnu (lendsīrs). Pieauguša tēviņa vidējais skausta augstums ir 71 cm, bet svars — no 64 līdz 69 kg, savukārt pieaugušas mātītes skausta augstums ir 66 cm, bet svars — no 50 līdz 54,5 kg.

newfoundland
  • Category size
  • Grooming requirements
newfoundland
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
newfoundland
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Ņūfaundlendieši ir pakļāvīgi, lēnprātīgi un lieliski mājas mīluļi, kas labi satiek gan ar cilvēkiem, gan ar citiem dzīvniekiem. Tiem piemīt dabisks dzīvības glābēja instinkts, kas var būt apnicīgi gadījumos, kad tie uzstājīgi cenšas izvilkt tevi no ūdens! Tie ir komunikabli suņi, kas ir enerģijas pārpilni un, kā tiek uzskatīts, vieni no draudzīgākajiem suņiem.

Fiziskās aktivitātes

Ņūfaundlendiešu kucēnu augšanas laikā nepārtraukti jākontrolē to fiziskās aktivitātes, lai nodrošinātos pret kaulu un locītavu bojājumiem. Tiem patīk ūdens, un peldēšanās ir viens no to iemīļotākajiem fizisko aktivitāšu veidiem. Pieaugušam, veselam sunim dienā nepieciešamas vismaz stundu ilgas fiziskās aktivitātes, taču tas labprāt piekritīs arī ilgākām nodarbēm.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Dubultais apmatojums ir blīvs, taukains un ūdensizturīgs, un tam nepieciešama diezgan pamatīga kopšana. Ņūfaundlendieši katru dienu jāsukā, īpašu uzmanību pievēršot šķipsnām uz kājām, kas var sapīties.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Ņūfaundlendieši ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Ir gandrīz noteikti skaidrs, ka ņūfaundlendieši sākotnēji nav dzīvojuši Ņūfaundlendā. Tomēr 15. gadsimtā šajā salā dzīvoja vietējie iedzīvotāji un viņu vilkveidīgie suņi. Šie suņi tika izmantoti medīšanai, atnešanai un nešanai. Kad salu sāka okupēt kolonisti no Eiropas, tika paturēti tikai visnoderīgākie un paklausīgākie suņi. Izdzīvojušie suņi sakrustojās ar citiem suņiem, kurus tirgotāji bija atveduši uz salu, un to pēcnācēji tika atstāti patstāvīgai cīņai par dzīvību. Gadu gaitā sāka parādīties suņi, kas atgādina mūsdienu ņūfaundlendieti. Līdz 18. gadsimta sākumam šie neparastie suņi, kas spēja nest smagas kravas un palīdzēt zvejniekiem, jau bija zināmi Eiropā, un sākās intensīva to audzēšana.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu citu šķirņu suņiem, ņūfaundlendiešiem ir iespējama gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tiem bieži iespējama arī specifiska urīnpūšļa slimība un sirdsslimība.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.