Pireneju kalnu suns

Pireneju kalnu suns

Tas izskatās bezgalīgi stiprs, taču ir ar ļoti proporcionālu miesas būvi un elegants, ar nesteidzīgām, stabilām un vienmērīgām kustībām, ko nodrošina spēcīgās pakaļkājas. Pireneju kalnu suns ir pilnībā balts vai balts ar āpšu krāsas, vilku pelēkiem, citronkrāsas, oranžiem vai dzeltenbrūniem plankumiem uz galvas, ausīm un pie astes saknes. Pieauguša tēviņa minimālais skausta augstums ir 70 cm, bet svars — 50 kg. Pieaugušu mātīšu skausta augstums ir no 65 cm, bet svars — no 40 kg.

Pyrenean Mountain Dog
  • Category size
  • Grooming requirements
Pyrenean Mountain Dog
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Pyrenean Mountain Dog
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Pireneju kalnusuņi bieži vien ir mīloši kompanjoni. Tomēr tie var būt agresīvi pret citiem tāda paša lieluma suņiem. Tie ar neuzticību izturas pret svešiniekiem un vienmēr aizsargās tevi un tavus ģimenes locekļus no visiem svešiniekiem. Pireneju kalnusuņi var būt ietiepīgi un stūrgalvīgi, nav labākā izvēle saimniekiem-iesācējiem, un tiem ir nepieciešams pieredzējušāks saimnieks.

Fiziskās aktivitātes

Kucēniem fiziskās aktivitātes jāuzsāk ļoti pakāpeniski, lai nepārpūlētu to augošos kaulus un vārīgos audus, un fizisko aktivitāšu palielinājumam jābūt pakāpeniskam pat pieaugušiem suņiem. Tamdēļ, kā arī, ņemot vērā to lielumu, tiem nav nepieciešamas lielas fiziskās aktivitātes, taču savu reizi tiem jāļauj brīvi izskraidīties bez pavadas, kā arī ir nepieciešamas kontrolētas pastaigas.

Uzvedība

Šī ir izturīgu, lielu (reizēm — milzīgu!) suņu grupa, kuru rāmā un mierīgā daba bieži vien neiet kopā ar to pastāvīgo modrību. Šie visnotaļ neatkarīgie suņi, kuros rotaļāšanās vai dresūra bieži vien interesi neraisa, sēž un vēro apkārt notiekošo neatkarīgi no laikapstākļiem, un bieži tiem patīk samērā garas pastaigas, bet starplaikos tie apmierināti snauduļo ģimenes tuvumā ar vienmēr atvērtu vienu aci, lai to aizsargātu.

Izskats

Šīs šķirnes suņi vienu vai divas reizes dienā jāizsukā vai jāizķemmē, lai likvidētu izkritušo spalvu. Apmatojuma mešanas periodos tas kļūst vēl svarīgāk. To neievērojot, suņa apmatojums samudžinās un izskatās blāvs un neveselīgs. Tie regulāri jāmazgā, un tas nav viegls uzdevums!

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Pirenejieši ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Pireneju kalnusuņa izcelsmes vieta ir Pireneji — kalni, kas atdala Franciju un Spāniju, taču precīzu datu par šīs šķirnes vēsturi nav. Zināms tikai tas, ka ganāmpulkus Francijā tie sargājuši gadu tūkstošiem ilgi. Atrastās fosilijas liecina, ka šķirne pastāvējusi jau Bronzas laikmetā (1800.–1000. g. p. m. ē.). Pirms Franču revolūcijas šīs šķirnes suņi bija lielo piļu sargi Dienvidfrancijā. Nav precīzi zināms, kuru šķirņu suņi ir bijuši Pireneju kalnusuņa priekšteči, taču gan ungāru kuvass, gan itāļu Maremmas aitusuns un turku Anatolijas aitusuns ir vienlīdz labi kandidāti. Līdz pat šai dienai Pireneju kalnusuns Francijā sargā aitas un liellopus no plēsējiem un ganāmpulku izlaupītājiem.

Apsveramās veselības problēmas

Pireneju kalnusuņi ir visnotaļ izturīgi suņi. Tomēr, tāpat kā daudziem lielajiem suņiem, tiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.