Punduršpics

Punduršpics

Smalkais, mazais punduršpics izstaro raksturu un draudzīgumu. Tas izskatās kā maza lapsiņa ar garu, stāvu akotspalvu un biezu pavilnu, kas tam piešķir pūkaina kamoliņa izskatu. Punduršpici ir daudzās atraktīvās krāsās (sīkāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Atkarībā no miesas būves un tipa pieaugušu suņu augstums skaustā ir no 18 līdz 30 cm. Ideālais svars pieaugušiem tēviņiem ir 1,8–2 kg, bet mātītēm — no 2 līdz 2,5 kg.

Pomeranian
  • Category size
  • Grooming requirements
Pomeranian
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Pomeranian
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Tie ir dzīvīgi un enerģiski sunīši, kas ir ļoti uzticīgi saviem ģimenes locekļiem. Punduršpiciem patīk, ka tos nēsā uz rokām un apmīļo, taču ar to nevajag pārcensties, jo šiem suņiem ir jāstāv arī pašiem uz savām kājām! Sava izteiktā skaļuma dēļ tie ir izcili sargsuņi. Neskatoties uz maigo un mīlošo dabu, ir jābūt uzmanīgiem (it īpaši ar maziem bērniem), jo šie suņi ir samērā trausli, un tiem diezgan izplatīti ir kāju lūzumi.

Fiziskās aktivitātes

Punduršpiciem ir ļoti maz prasību attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm, un tos pilnībā apmierina īsas pastaigas vai izskraidīšanās dārzā ar saimniekiem. Tomēr tie nenogurdami var noiet samērā lielu attālumu.

Uzvedība

Lai arī šie ir mazākie no suņiem, tie ir aktīvi, jautrību mīloši kompanjoni, kam vislielāko prieku sagādā būšana mājās ar saviem saimniekiem. Tie bieži ļoti pieķeras saimniekiem, bauda mājas komfortu un var būt labi mājas sardziņi, taču, lai šie suņi būtu labā fiziskā formā, mundri un veseli, tiem jebkurā gadījumā nepieciešamas fiziskas aktivitātes ārpus mājām. Daudzi gūst labus panākumus dresūrā un parasti mīl rotaļāties.

Izskats

Lai palīdzētu nomainīties punduršpicu apmatojumam, to jaunuļiem nepieciešama papildu kopšana, taču pēc apmatojuma maiņas kopšana nepieciešama vairs tikai pāris reizes nedēļā. Regulāri jāseko līdzi, lai nesamudžinās pavilna. Nedrīkst lietot pārlieku smalku ķemmi, jo ar to tiek bojāta pavilna un zaudēts kuplums. Apmatojums rūpīgi jāizķemmē ar ķemmi ar retiem zobiem un pēc tam viegli jāizsukā. Šad un tad jāapgriež apmatojums ap pēdām.

Veselība un uzturs

Klēpja sunīšiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazie kuņģīši nozīmē, ka tiem jāēd maz un bieži. Mazajiem suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs galveno uzturvielu daudzums, kā arī lai gabaliņu lielums būtu piemērots mazām mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Šīs sugas izcelsme

Punduršpici gandrīz noteikti ir cēlušies no ragavu vilkšanai paredzētajiem ziemeļu suņiem un ir rados ar vilkušpiciem, norvēģu aļņusuņiem un samojedu suņiem. Pirmās ticamās liecības par šīs šķirnes suņiem ir no Pomerānijas (reģiona, kas robežojas ar Baltijas jūru) un no 1800. gadiem, taču tur minētie suņi bija daudz lielāki (apmēram 13 kg). Vienā metienā dzima apmēram 10 kucēni, un drīz vien no tiem tika izvēlēti mazākie. Līdz 1800. gadu vidum šīs šķirnes suņi bija izplatījušies arī citās Eiropas valstīs, un 1888. gadā šajā šķirnē iemīlējās karaliene Viktorija, tādējādi vairojot punduršpicu popularitāti. Pēc tam britu suņu audzētāji no tiem izveidoja mazākus sunīšus ar aizvien bagātīgāku apmatojumu.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudziem mazajiem suņiem, punduršpiciem iespējama pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi). Citas punduršpiciem izplatītas problēmas ir acu slimības, spalvas izkrišanu izraisoša slimība un klepošanu izraisoša balsenes problēma.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.