Sanbernārs (ar vidēju/garu spalvu)

Sanbernārs (ar vidēju/garu spalvu)

Sanbernārs ir viens no uzreiz atpazīstamajiem suņiem — augsts un masīvas miesas būves. Tas ir muskuļains suns ar varenu, iespaidīgu galvu un spēju nesteidzīgi un līgani staigāt pa ļoti nelīdzenu virsmu. Šīs šķirnes suņi var būt oranži, sarkanbrūni raibi, rudi raibi vai balti ar šo krāsu plankumiem. Pieauguša tēviņa skausta augstums ir vismaz 75 cm, bet mātīšu skausta augstums ir 70 cm. Suņi sver apmēram 68–91 kg.

St Bernard (Medium/long coat)
  • Category size
  • Grooming requirements
St Bernard (Medium/long coat)
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
St Bernard (Medium/long coat)
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Sanbernāra raksturu īsumā raksturo vārdi „maigais milzis”. Tie ir labsirdīgi, uzticami un mīl dzīvi ģimenē. Tie ir ļoti uzticīgi suņi, kas reti rej, taču, ja uzskatīs par nepieciešamu, aizsargās gan tevi, gan tavu īpašumu. Tie parasti bez problēmām pieņem citus mājdzīvniekus. Jauniem suņiem no agrīna vecuma jāmāca nevilkt pavadu, jo lielākā vecumā no šī paraduma atradināt būs grūti.

Fiziskās aktivitātes

Sanbernāru kucēniem fiziskās aktivitātes jāuzsāk ļoti pakāpeniski, lai nepārpūlētu to augošos kaulus un vārīgos audus, un fizisko aktivitāšu palielinājumam jābūt pakāpeniskam pat pieaugušiem suņiem. Tomēr to lieluma dēļ tiem daudz fizisko aktivitāšu nav nepieciešams. Pieaugušam sunim dienā apmēram pietiek ar vienu stundu.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Ir divi apmatojuma paveidi — gludais un negludais. Gludais ir īss, bet negludais — garš. Izņemot apmatojuma daudzumu, ar kuru jātiek galā, kopšana nav problēma. Lai likvidētu izkritušo spalvu, tie jāsukā vai jāķemmē vairākas reizes nedēļā. Ļoti regulāri jāseko ausu tīrībai un jāpārbauda acis, un īpaši tas attiecas uz suņiem ar nokarenajiem plakstiņiem. Sanbernāri ir tīrīgi dzīvnieki, taču tiem ir raksturīga siekalošanās.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Sanbernāri ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Sanbernārs savu vārdu ieguvis no Lielās Sanbernāras pārejas patversmes, ko 980. gadā p. m. ē. dibināja Sv. Bernārs de Mentons, lai bēgļiem un ceļiniekiem, kas pievārējuši bīstamās Alpu pārejas starp Šveici un Itāliju, būtu, kur patverties. Ap 1707. gadu smagi strādājošie mūki saprata, ka suņi ar izcilo ožu, spēku un ūdensizturīgo kažoku bija daudz labāki ceļotāju glābēji iedzimtās orientēšanās spējas dēļ, izveidoja audzētavu un nosauca suņus par Alpu mastifiem. Viens no slavenākajiem suņiem bija Barijs — klīda leģendas, ka tas izglābis 40 cilvēku dzīvības.

Apsveramās veselības problēmas

Visnopietnākās veselības problēmas, kuras sanbernāriem vērojamas visbiežāk, ir dažādas kaulu problēmas (tostarp kaulu vēzis), epilepsija un sirdsslimība. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas iedzimtas acu problēmas un gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.