Šeltijs

Šeltijs

Mazajam/vidēji lielajam, graciozajam un smalkajam šeltijam ir pievilcīgs, garš apmatojums ar kuplām krēpēm ap kaklu un krūškurvi un bagātīgām šķipsnām (garāku spalvu) uz kājām un astes. Apmatojums iespējams vairākās krāsās, zīmējumos un kombinācijās (sīkāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Pieaugušu suņu aptuvenais augstums skaustā ir 37 cm tēviņiem un 35,5 cm mātītēm. Pilnībā pieauguša šeltija svars ir no 6 līdz 12 kg.

Shetland Sheepdog
  • Category size
  • Grooming requirements
Shetland Sheepdog
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
Shetland Sheepdog
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Lai arī šeltijs izskatās valdzinoši un eleganti, tas ir arī spēcīgs, aktīvs darba suns ar milzīgu enerģiju. Tā kā šis suns ir pilnībā uzticīgs savam saimniekam, tas var būt atturīgs pret tiem, ko nepazīst. Šeltijs ir pastāvīgi modrs un uzskata par nepieciešamību pastāstīt par visu, kas piesaista tā uzmanību. Tā varētu būt problēma, ja tev ir tuvi kaimiņi un/vai tu nespēj kontrolēt suņa skaļumu.

Fiziskās aktivitātes

Dienā nepieciešamais fizisko aktivitāšu daudzums ir vismaz viena stunda, taču enerģiskais šeltijs ar prieku piekritīs arī ilgākām nodarbēm. Šiem suņiem patīk gan pastaigas ar saimnieku, gan dresūra, un tie gūst arī labus panākumus suņu sporta veidos, tostarp adžiliti, sacensībā paklausībā un flaibolā.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Šeltijiem, kam ir gara, taisna akotspalva un īsa, pūkaina, bieza pavilna, nepieciešama diezgan pamatīga kopšana. Lai kopšana nekļūtu pārlieku apgrūtinoša, suni ieteicams kopt katru dienu. Lai pinkas nekļūtu problemātiskas, tās jau veidošanās sākumā uzreiz jāatšķetina.

Veselība un uzturs

Mazajiem sunīšiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazie kuņģīši nozīmē, ka tiem jāēd maz un bieži. Mazajiem suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs galveno uzturvielu daudzums, kā arī lai gabaliņu lielums būtu piemērots mazām mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Šīs sugas izcelsme

Šetlendas aitusuns jeb šeltijs savulaik ganīja aitas ļoti skarbos laikapstākļos Skotijas ziemeļaustrumos esošajās Šetlendas salās — vietā, kur šī šķirne tika izveidota un kuras vārdā tā arī nosaukta. Jau no paša sākuma tika plānots, ka šeltijs būs daudzu šķirņu krustojums, ieskaitot špicu un skotu aitusuni, un garspalvaino kolliju ar pārējām šķirnēm sakrustoja šetlendietis Džeimss Lodžijs, izveidojot to šķirni, kuru zinām arī mūsdienās. 1908. gadā Dž. Lodžijs kļuva par Šetlendas aitusuņa šķirnes kluba pirmo sekretāru.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, šeltijiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.