Tibetas mastifs

Tibetas mastifs

Tibetas mastifs ir milzīgs suns, kura garums nedaudz pārsniedz skausta augstumu. Tas ir varens, muskuļains, atlētisks un veikls suns ar cienīgu stāju. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir vismaz 66 cm, bet pieaugušu mātīšu minimālais skausta augstums ir 61 cm. Atkarībā no dzimuma, augstuma un miesas būves svara diapazons ir 36–72 kg un vairāk. Blīvais apmatojums ir samērā garš, un suņiem ap kaklu un pleciem ir „krēpes”, kas tēviņiem ir izteiktākas. Apmatojums var būt dažādās krāsās un ar dažādiem raibumiem (pilnu informāciju skatīt šķirnes standartā).

tibetan mastiff
  • Category size
  • Grooming requirements
tibetan mastiff
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
tibetan mastiff
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Tibetas mastifs ir caurcaurēm sargsuns un nav šķirne, ar kuru būs viegli. Tas piesardzīgi izturas pret svešiniekiem, un tam piemīt dabisks instinkts aizsargāt savu ģimeni un īpašumu. Kā jau visiem sargsuņiem, šim sunim nepieciešama prasmīga apiešanās, socializācija un dresūra. Īstajās mājās tas ir mierīgs, mīlošs, uzticams kompanjons.

Fiziskās aktivitātes

Tibetas mastifam dienā nepieciešamas stundu ilgas fiziskās aktivitātes, taču, ja vien piedāvāsi, tas vienmēr būs gatavs arī ilgākām nodarbēm. Tibetas mastifa kucēniem nedrīkst būt pārlieku lielas fiziskās aktivitātes, jo tik lieliem suņiem augšanas periodā ir svarīgi pārāk nenoslogot muskuļus un locītavas.

Uzvedība

Šie lielie, spēcīgie, paļāvīgie suņi ir enerģiski sargātāji, kas ir uzticīgi un gādīgi pret savas ģimenes locekļiem. Lai šie suņi, kas vairāk ir piemēroti pieredzējušiem saimniekiem, pastāvīgi būtu veseli, laimīgi un droši kontrolēti, tiem nepieciešama pamatīga dresūra un daudz fizisko aktivitāšu. Tiem parasti veidojas cieša saikne ar saimniekiem, un tie ar aizdomām var izturēties pret svešiniekiem. Tāpat kā visi suņi, arī šie suņi jāiegādājas no atbildīgiem un zinošiem suņu audzētājiem, un nolūkā nodrošināt veselīgu temperamentu un izvairīties no vēlāk iespējamām savaldīšanas un uzvedības problēmām īpaši svarīga ir agrīna un pienācīga socializācija.

Izskats

Tibetas mastifa dubultais apmatojums sastāv no blīvas, pūkainas pavilnas, kas siltākā laikā tiek nomesta, un biezas, taisnas un cietas akotspalvas. Uz astes un kāju aizmugurē ir daudz šķipsnu. Ieteicama izsukāšana pāris reizes nedēļā, bet apmatojuma mešanas laikā nepieciešama kopšana katru dienu.

Veselība un uzturs

Milzīgie suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām minerālvielām un vitamīniem dažādām vajadzībām saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Tibetas mastifi ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Apmēram 3000 gadus senās šķirnes suņi Tibetas mastifi savā dzimtajā zemē pildīja sargsuņu pienākumus, sargājot īpašumus (tostarp klosterus) un ganāmpulkus. Marko Polo rakstījis, ka Tibetas mastifs ir „liels kā ēzelis ar tik spēcīgu balsi kā lauvai”. Pārējā suņu mīļu pasaule par šo šķirni uzzināja samērā nesen — Rietumu pasaules suņu audzētāji tai pievērsa uzmanību apmēram pirms gadu simteņa.

Apsveramās veselības problēmas

Tibetas mastifi principā ir ļoti izturīgi suņi. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem reizēm ir iespējamas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ieteicams veikt acu un gūžu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.