Vācu aitusuns

Vācu aitusuns

Vācu aitusuņi ir viena no visvieglāk atpazīstamajām šķirnēm pasaulē. Sunim jābūt muskuļainam, modram un ar dižciltīgu un atturīgu attieksmi. Šie suņi ir veikli, proporcionāli veidoti un iznesīgi. Apmatojums iespējams dažādās krāsās (skatīt šķirnes standartu), un to veido cieta, raupja akotspalva un bieza pavilna. Pieaugušu tēviņu ideālais skausta augstums ir 63 cm, bet mātīšu ideālais skausta augstums ir 58 cm. Svara diapazons ir no 30 līdz 36 kg.

german shepherd dog
  • Category size
  • Grooming requirements
german shepherd dog
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
german shepherd dog
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Vācu aitusunim veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, un tam iespējami vairāk gribas būt viņa sabiedrībā. Lai arī šīs šķirnes suņiem daudz uzmanības nav nepieciešams, tas atbildēs ar simtkārtīgu uzticību un neuzpērkami pildīs sarga pienākumus. Tomēr, neveltot pietiekami daudz laika vācu aitusuņa socializācijai un dresūrai, tam būs problēmas ar pašpaļāvību un likumu ievērošanu. Šie suņi ir mācīties alkstoši un ļoti labi pakļaujas dresūrai. Tādēļ dresūras nodarbībās tie parasti ir priekšzīmīgi skolnieki.

Fiziskās aktivitātes

Lai netraumētu joprojām mīkstās un veidojošās locītavas, jaunu kucēnu fiziskajām aktivitātēm jābūt saudzīgām. Pieaugušam vācu aitusunim, kas ir labā fiziskajā formā, dienā nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar daudzām iespējām likt lietā tā intelektu gan dresūras laikā, gan spēlējot prātu vingrinošas spēles.

Uzvedība

Šie suņi, kas bieži vien tiek uzskatīti par suņu pasaules „Einšteiniem”, ir aktīvi, ātri mācās un ar pietiekami lielu izturību, lai nogurdinātu par visaktīvāko saimnieku. Tiem patīk visu veidu uz atlīdzību balstīta dresūra, spēles un suņu sporta veidi, un tāpēc tiem nepieciešams saimnieks, kas spēj apmierināt to vajadzības pēc gandrīz nebeidzamām fiziskajām aktivitātēm un prāta vingrināšanas. Tie ļoti pieķeras saimniekiem un ir izcili kompanjoni enerģiskām un aizrautīgām ģimenēm, kas spēj nodrošināt šiem suņiem nepieciešamo dzīvesveidu un — ideālā variantā — pastāvīgi darāmu darbiņu, kas vismaz līdzinās lopu ganīšanai, kam principā šie suņi ir paredzēti.

Izskats

Apmatojums jākopj vairākas reizes nedēļā, enerģiski to sukājot, lai likvidētu atmirušo vai izkritušo spalvu. Garspalvainajiem vācu aitusuņiem nepieciešama arī ķemmēšana. Apmatojuma apgriešana nav nepieciešama, un tas jāmazgā tikai tad, ja nepieciešams. Šie suņi met spalvu, taču jo vairāk apmatojums tiek kopts, jo mazāk tas tiek mests.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Vācu aitusuņi var būt disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

No dažādiem ganu suņiem radītais vācu aitusuns sākotnēji tika turēts ganīšanai, un tā pirmsākumi meklējami 7. gadsimtā. Vācu aitusuņi pirmo reizi tika izrādīti 1882. gadā, un 1899. gadā tika dibināts „Verein fur Deutsche Schaferhunde”, kas ir šīs šķirnes suņu audzētāju klubs Vācijā. Ar šī kluba palīdzību vācu aitusuņus sāka izmantot policija un armija, tādējādi pasargājot šo šķirni no iznīcības grūtajos laikos 20. gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā vācieši vācu aitusuņus izmantoja kā ziņnešus un ievainoto meklētājus. Sabiedroto karavīri apbrīnoja šo suņu intelektu un drosmi un pēc kara daudzus šos suņus aizveda līdzi uz mājām, tādējādi ieviešot šo šķirni arī citās valstīs.

Apsveramās veselības problēmas

Vācu aitusuņi ir predisponēti uz vairākām problēmām, tostarp kuņģa un zarnu trakta slimībām, specifisku kuņģa slimību (kuņģa samešanos), muguras smadzeņu slimība un epilepsija. Tāpat kā daudzu citu šķirņu suņiem, tiem ir iespējama gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.