Veimāras putnusuns (ar īsu/gludu spalvu)

Veimāras putnusuns (ar īsu/gludu spalvu)

Pateicoties sudrabpelēkajam, gludajam, īsajam apmatojumam, Veimāras putnusuns ir viena no izcilākajām šķirnēm. Tie ir augstākie no medību suņiem — graciozi, ātri, pacietīgi un izturīgi. Ir divi to paveidi: īsspalvainais un garspalvainais, taču otrais paveids sastopams retāk. Veimāras putnusuņu izplatītākā krāsa ir sudrabpelēka ar peļu vai stirnu pelēkiem toņiem. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir 61–69 cm, bet svars — apmēram 27 kg, savukārt pieaugušu mātīšu skausta augstums ir 56–64 cm, bet svars — apmēram 22,5 kg.

weimaraner (short/smooth coat)
  • Category size
  • Grooming requirements
weimaraner (short/smooth coat)
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
weimaraner (short/smooth coat)
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Veimāras putnusuņi ir vispusīgi suņi, kas mīl dzīvi ģimenē. Tie ir draudzīgi un enerģiski, bet savas modrības dēļ tie ir teicami sargsuņi. Tie ir ļoti stingri raksturā un tādēļ nav labākā izvēle kā pirmais suns iesācējam, taču, ja tev ir pieredze un spēj šo suni socializēt, dresēt un nodrošināt tam fiziskās aktivitātes, tas būs ļoti labs kompanjons.

Fiziskās aktivitātes

Lai Veimāras putnusuņi mierīgi uzvestos mājās, tiem obligāti nepieciešamas regulāras, garas pastaigas. Nenodrošinot šiem suņiem pietiekami daudz fizisko aktivitāšu, tie var kļūt ļoti destruktīvi un nelaimīgi. Tiem ļoti patīk peldēt un atnest dažādus priekšmetus, un abas šīs nodarbes vingrina to aktīvo prātu. Pieaugušam Veimāras putnusunim dienā pastāvīgi nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar pastāvīgu dresūru.

Uzvedība

No šīs grupas ir cēlušās dažas mūsu iemīļotākas un izplatītākās suņu šķirnes, jo savas ļoti komunikablās, rotaļīgās un izteikti sabiedriskās dabas dēļ tie ir ideāli ģimenes suņi. Ar uz atalgojumu balstītas dresūras palīdzību tiem ātri vien ir patīkama visu ģimenes locekļu, tostarp kaķa, klātbūtne. Medību suņi ir paredzēti darbam visas dienas garumā jebkādos laikapstākļos, un tāpēc šiem suņiem ir nepieciešama aktīva, rūdīta ģimene, kas spētu nodrošināt tiem nepieciešamās ķermeni un prātu vingrinošās nodarbes.

Izskats

Veimāras putnusuņi ir vieni no visvieglāk tīrībā uzturamajiem suņiem, kam nepieciešama pavisam neliela kopšana. Pat pēc pabūšanas visdubļainākajos laukos šķiet, ka netīrumi no tā nokrīt paši, tavā ziņā atstājot tikai apmatojuma „nopulēšanu”. Vairāk uzmanības jāvelta retāk sastopamajam garspalvainajam paveidam ar 2,5–5 cm garu apmatojumu un šķipsnām. Tie jāsukā un jāķemmē regulāri. Tiem regulāri jāpārbauda ausis, lai pārliecinātos, ka tajos nav infekciju.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Veimāras putnusuņi ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Veimāras putnusuņa portrets redzams kādā Van Dīka gleznā, kas radīta 17. gs. sākumā. Tiek uzskatīts, ka šķirne veidota no vācu īsspalvainajam pointeram radniecīgas dzimtas, kas jau sākotnēji krustota ar vienu vai vairākām asinspēdu dzinējsuņu šķirnēm. Šķirne nosaukta par godu Kārlim Augustam, Veimāras lielhercogam, un savulaik šos suņus izmantoja vilku, meža kaķu, briežu, kalnu lauvu un citu lielu dzīvnieku medīšanai. Kad 19. gadsimta sākumā Eiropā izzuda lielie medījumi, arī Veimāras suņi kļuva par retumu. Tomēr, turpinot selekciju, tie kļuva par mazu dzīvnieku medniekiem un putnusuņiem.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, Veimāras putnusuņiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus), un tāpēc suņiem pirms pārošanas ieteicams veikt gūžu izmeklējumus. Tāpat kā daudziem lielajiem suņiem, tiem arī biežāk iespējamas dažas kaulu problēmas, sirdsslimība un specifiska kuņģa slimība (kuņģa samešanās).

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.