Zeltainais retrīvers

Zeltainais retrīvers

Šim lielajam retrīveram, kas pazīstams tā mirdzošā, vidēji garā, zeltainās krāsas apmatojuma dēļ, ir draudzīgi vaibsti ar izcilu simetriju un lieliskas, plūstošas kustības, veicot platus, varenus soļus. Pieaugušu tēviņu skausta augstums ir 56–61 cm, bet svars — no 30 līdz 34 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 51–56 cm, bet svars — no 27 līdz 32 kg.

golden retriever
  • Category size
  • Grooming requirements
golden retriever
  • Shedding
  • Allergies
  • Noise
  • Dog Group Kennel Club
golden retriever
  • Alone
  • Other pets
  • Stability as a guard

Pieredze

Zeltainais retrīvers ir maigs suns ar mierīgu raksturu, kas parasti pielāgojas dzīvei ģimenē. Tam patīk iesaistīties visā notiekošajā gan telpās, gan ārpus telpām. Tie ir izteikti medību suņi, kas vienmēr mēģinās vilkt, raut vai nest jebko, kas ietilpst mutē. Tiem ļoti patīk ūdens, un tādēļ jāseko to drošībai, ja tuvumā ir jebkāda veida ūdenstilpe. Tomēr zeltainiem retrīveriem ir tendence satraukties, un šī iemesla dēļ dresūras laikā pastāvīgi jāseko, lai to jūtīgums tiktu ņemts vērā.

Fiziskās aktivitātes

Lai pieaugušu zeltaino retrīveru uzturētu teicamā formā, tam nepieciešams diezgan daudz fizisko aktivitāšu. Kucēniem nav pieļaujamas pārlieku lielas fiziskās aktivitātes, jo var rasties kaulu/locītavu problēmas. Pieaugušam sunim, kas ir labā fiziskajā formā, vajadzētu pietikt ar pāris stundām dienā, taču, ja vien spēsi piedāvāt, šie suņi ar prieku piekritīs arī ilgākām nodarbēm!

Uzvedība

No šīs grupas ir cēlušās dažas mūsu iemīļotākas un izplatītākās suņu šķirnes, jo savas ļoti komunikablās, rotaļīgās un izteikti sabiedriskās dabas dēļ tie ir ideāli ģimenes suņi. Ar uz atalgojumu balstītas dresūras palīdzību tiem ātri vien ir patīkama visu ģimenes locekļu, tostarp kaķa, klātbūtne. Medību suņi ir paredzēti darbam visas dienas garumā jebkādos laikapstākļos, un tāpēc šiem suņiem ir nepieciešama aktīva, rūdīta ģimene, kas spētu nodrošināt tiem nepieciešamās ķermeni un prātu vingrinošās nodarbes.

Izskats

Ņemot vērā apmatojuma biezumu, zeltainie retrīveri jākopj regulāri. Tā kā pavilna atgrūž ūdeni, tā ir ārkārtīgi bieza, un šī iemesla dēļ, lai neradītu dzīvniekam nevajadzīgas ciešanas, tai nedrīkst ļaut samudžināties. Lai arī apmatojuma garuma dēļ tajā sakrājas gan ūdens, gan dubļi, tas pēc izžūšanas ir viegli iztīrāms.

Veselība un uzturs

Salīdzinot ar mazākajiem suņiem, lielie suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Zeltainie retrīveri ir disponēti uz meteorismu (vēdera pūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.

Šīs sugas izcelsme

Seram Dadlijam Mārdžoribenksam (Lordam Tvīdmautam) iepatikās retrīvera dzeltenīgā krāsa, un 1865. gadā viņš Braitonā, Anglijā iegādājās tēviņu vārdā Nuss (Nous), lai to sakrustotu ar aknu krāsas Tvīda ūdensspaniela kuci. Turpmāko 20 selekcijas darba gadu laikā, krustojot ar Labradoras retrīveriem, sarkanajiem seteriem un, iespējams, pāris bladhaundiem, lai uzlabotu pēdu dzīšanas spēju un padarītu masīvākus kaulus, tika iegūts zeltainais retrīvers. Šie suņi 1908. tika reģistrēti un līdz 1913. gadam izrādīti kā gludspalvainie zeltainie retrīveri, tad reģistros parādījās zeltainie vai dzeltenie retrīveri, un pašreizējo nosaukumu šie suņi ieguva 1920. gadā.

Apsveramās veselības problēmas

Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, zeltainajiem retrīveriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu problēmas un gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var būt sāpīgas un izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms pārošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.

Kuras šķirnes ir "draudzīgākās ģimenei"?

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai kopā būtu droši. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.

Cik ilgi savu suni drīkstu atstāt vienu?

Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, un tikai nedaudziem suņiem patīk, ja viņi mājās tiek atstāti vieni. Visiem suņiem ir jāpalīdz apgūt prasmes samierināties, kas nepieciešamas, lai tos mierīgi varētu atstāt vienatnē. Audzētājam tas jāuzsāk jau tad, kad suns vēl ir pavisam mazs (īslaicīgi nošķirot no pārējiem mazuļiem un mātes), un jāturpina visā dzīves laikā. Dažu šķirņu suņiem, kam veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, ar nošķirtību saistītas problēmas ir iespējamas daudz biežāk nekā citu šķirņu suņiem, taču jebkuram sunim ir iespējamas izolācijas izraisīatas emocionāla rakstura problēmas, kas var būt pamats virknei nepatīkamu uzvedības problēmu (piemēram, destruktīva rīcība). Uz lielāko daļu tomēr labi iedarbojas attiecīga uzvedības terapija.