Lai arī izskata ziņā līdzīgs terjeram, ar nebēdnīgu, pērtiķim līdzīgu izteiksmi, afenpinčers tiek klasificēts kā istabas sunītis. Pilnībā pieauguša suņa augstums skaustā (no pēdām līdz lāpstiņu augšdaļai) ir no 24 līdz 28 cm, bet svars no 3 līdz 4 kg. Raupjais apmatojums parasti ir melns, ar nelielu pelēka toņa piejaukumu vai bez tā.
Draiskulīgie, komiskie afenpinčeri ir viena no vecākajām šķirnēm, kuras pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā. Vācijā, kas ir to izcelsmes valsts, vārds „affen” nozīmē „pērtiķis”, bet vārda „pinscher” nozīme ir „terjers”. Afenpinčers ir divu citu šķirņu (beļģu grifonu un Briseles grifonu, kuru purniņš arī tiek raksturots kā pērtiķim līdzīgs) priekštecis. Lai arī afenpinčeram pilnībā piemīt terjeriem raksturīgā drosme un bezbailība, tomēr tas ir pārāk maza izmēra, lai būtu darba suns tādēļ, galvenokārt, pilda pavadoņa lomu.
Afenpinčeri ir visnotaļ veselīgi suņi. Tomēr, tāpat kā daudziem mazajiem suņiem, tiem iespējama pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi), gūžu un balsenes problēmas.
Lai arī šis suns ir mazs, tas ir aktīvs un tam ir nepieciešams samērā daudz fizisko aktivitāšu (20–40 minūtes dienā). Tam patīk spēlēties, vingrinot prātu un ķermeni, taču rotaļām nevajadzētu būt pārlieku trakulīgām.
Dekoratīvajām šķirnēm ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka šie suņi ātri patērē enerģiju, savukārt to mazais kuņģa izmērs nozīmē, ka tos jābaro mazām porcijām, bet bieži. Maza izmēra suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs svarīgāko uzturvielu daudzums, kā arī lai krokešu izmērs būtu piemērots maza izmēra mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.
Raupjais, asais apmatojums vietām ir pinkains un dabiski izskatās samērā nekārtīgs. Tāpēc prasību attiecībā uz kopšanu nav daudz — pilnībā pietiks ar izsukāšanu reizi nedēļā.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
