Hofavarts ir liels, spēcīgs suns ar vidēji garu/garu apmatojumu, kura garums nedaudz pārsniedz augstumu skaustā. Tēviņi ir izteikti vīrišķīgi, bet mātītes — sievišķīgas. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 63–70 cm, bet svars — no 30 līdz 40 kg, savukārt mātīšu augstums skaustā ir 58–65 cm, bet svars — no 25 līdz 35 kg. Pret laikapstākļiem izturīgais apmatojums var būt melns, blonds vai melns ar zelta krāsu.
Šī vācu suņu šķirne viduslaikos tika audzēta ganāmpulku, saimniecību un pat piļu sargāšanai. Diemžēl hofavarti izmira, taču pēc Pirmā pasaules kara zoologs Dr. Konigs šo šķirni izkopa no jauna. Viņš atrada hofavartam līdzīgus suņus Harcas un Švarcvaldes reģionos, kur šīs šķirnes suņi sākotnēji bija izplatīti, un krustoja tos ar vācu aitu suņiem, ungāru kuvasiem, ņūfaundlendiem, leonbergeriem un līdzīgu šķirņu suņiem tik ilgi, kamēr ieguva senajos zīmējumos redzamajiem suņiem atbilstošus suņus.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, hofavartiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus. Šīs šķirnes suņiem biežāk konstatē nepietiekamu vairogdziedzera aktivitāti (hipotireozi).
Lielajam, enerģiskajam hofavartam dienā nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes. Tam patīk garas pastaigas un pēdu dzīšana, un to ar lieliskiem panākumiem var izdresēt arī dalībai paklausības sacensībās un darba veikšanā.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem.
Pavilna ir reta, savukārt akots ir vidēji garš un biezs. Apmatojums ir biezāks uz krūškurvja, vēdera, kāju aizmugurējā daļā un uz astes. Lai apmatojums nesaveltos, tas jākopj divas vai trīs reizes nedēļā.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
