Ir divi Ķīnas cekulainā suņa šķirnes paveidi: bezspalvainais (kailais) ar apmatojuma cekuliem uz galvas, kājām un astes un kuplspalvainais (pūkainais) ar garu, mīkstu spalvu, kas veido divkāršu apmatojumu. Šīs šķirnes suņiem ir arī divu veidu miesasbūve: vieni ir ar smalkākiem kauliem un smalkāk veidoti, bet otri ir smagnējāki un zemāki. Pieaugušiem tēviņiem ideālais augstums skaustā ir 28–33 cm, bet mātītēm — no 23 līdz 30 cm. Pilnībā pieauguša suņa svaram nevajadzētu pārsniegt 5,4 kg. Apmatojums var būt dažādās krāsās un krāsu kombinācijās.
Precīza Ķīnas cekulainā suņa izcelsme nav zināma, taču tiek uzskatīts, ka tā priekšteči bijuši Āfrikas bezspalvainie suņi, kurus ķīnieši sakrustoja ar mazajiem istabas sunīšiem, iegūstot mazu, bezspalvainu sunīti - pavadoni, kas saskaņā ar nostāstiem ir piederējis karaliskajai Haņu dinastijai un izmantots bagātību sargāšanai. Šīs šķirnes suņi tika izmantoti arī kā sargsuņi. Ķīniešu jūrasbraucēji šīs šķirnes suņus vadāja līdzi pa pasauli, Ķīnas cekulaino suņu pārstāvjiem ar lielāko izmēru uzticot būt palīgiem cīņā ar uz kuģiem mītošajām žurkām. Pētnieki šīs šķirnes pārstāvju klātbūtni ir konstatējuši Meksikā un citās Centrālamerikas un Dienvidamerikas daļās jau no 16. gadsimta.
Ķīnas cekulainajam sunim samērā bieži ir iespējamas ādas problēmas un saules apdegumi. Tāpat kā citiem mazajiem suņiem, tiem ir iespējama pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļu skriemeļu izmežģījumi), un, tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas iedzimtas acu problēmas. Tāpēc ieteicams veikt acu izmeklējumus.
Maza izmēra Ķīnas cekulainajiem suņiem nav nepieciešams daudz fizisko aktivitāšu; tiem pilnībā pietiek ar 30 minūtēm dienā.
Dekoratīvajām šķirnēm ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka šie suņi ātri patērē enerģiju, savukārt to mazais kuņģa izmērs nozīmē, ka tos jābaro mazām porcijām, bet bieži. Maza izmēra suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs svarīgāko uzturvielu daudzums, kā arī lai krokešu izmērs būtu piemērots maza izmēra mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.
Šī suņa pūkainais, garais apmatojums jākopj vienu vai divas reizes nedēļā. Kailajiem suņiem jākopj tikai astes, kāju galu apmatojums un cekuls. Ja āda kļūst sausa, tā jāmitrina, un, lai suns neapdegtu, tas ir jāsargā no saules. Jāņem vērā, ka kailuma gēns ir saistīts ar sliktu zobu augšanu, un tamdēļ bezspalvainajiem suņiem visnotaļ bieži trūkst zobu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
