Smalkais, mazais punduršpics izstaro raksturu un draudzīgumu. Tas izskatās kā maza lapsiņa ar garu, stāvu akotu un biezu pavilnu, kas tam piešķir pūkaina kamoliņa izskatu. Punduršpica apmatojums var būt daudz dažādās krāsās (plašāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Atkarībā no miesas būves un tipa pieaugušu suņu augstums skaustā ir no 18 līdz 30 cm. Ideālais svars pieaugušiem tēviņiem ir 1,8–2 kg, bet mātītēm — no 2 līdz 2,5 kg.
Tie ir žirgti un enerģiski sunīši, kas ir ļoti uzticīgi saviem ģimenes locekļiem. Punduršpiciem patīk, ka tos nēsā uz rokām un apmīļo, taču ar to nevajag pārcensties, jo šiem suņiem ir jāstāv arī pašiem uz savām kājām! Savas izteiktās vokālās aktivitātes dēļ tie ir izcili sargsuņi. Neskatoties uz maigo un sirsnīgo raksturu, ir jābūt uzmanīgiem (it īpaši ar maziem bērniem), jo šie suņi ir samērā trausli, un tiem diezgan izplatīti ir kāju lūzumi.
Punduršpics gandrīz noteikti ir cēlies no ragavu vilkšanai paredzētajiem ziemeļu suņiem un ir rados ar kešhondiem, norvēģu aļņusuņiem un samojedu suņiem. Pirmās ticamās liecības par šīs šķirnes suņiem ir no Pomerānijas (reģiona, kas robežojas ar Baltijas jūru) un no 19. gadsimta, taču tur minētie suņi bija daudz lielāki (apmēram 13 kg). Vienā metienā pasaulē nāca apmēram 10 kucēni, un drīz vien no tiem tika izvēlēti mazākie. Līdz 19. gadsimta vidum šīs šķirnes suņi bija izplatījušies arī citās Eiropas valstīs, un 1888. gadā šajā šķirnē iemīlējās karaliene Viktorija, tādējādi vairojot punduršpicu popularitāti. Pēc tam britu suņu audzētāji no tiem selekcionēja mazāka izmēra sunīšus ar aizvien biezāku apmatojumu.
