Muskuļotais, gludspalvainais Stafordšīras bulterjers izskata ziņā ir „vērša” un „terjera” apvienojums, kas liecina par stiprumu un veiklību. Pieaugušu suņu augstums skaustā ir 36–41 cm, bet to svars ir 13–17 kg tēviņiem un 11–15,4 kg mātītēm. Īsais, gludais apmatojums ir ruds, dzeltenbrūns, balts, melns vai zils, raibs vai jebkurā no šīm krāsām apvienojumā ar baltu.
Labi audzinātam, labi socializētam Stafordšīras bulterjeram būtu jābūt nevainojamam temperamentam, un tam pret cilvēkiem vajadzētu būt īpaši labvēlīgam (ja ne nedaudz trakulīgam!). Tomēr Stafordšīras bulterjers var būt mazāk draudzīgs pret citiem suņiem un dzīvniekiem, lai gan tas lielā mērā ir atkarīgs no suņa agrīnās socializācijas un dresūras. Daži Stafordšīras terjeri lieliski sadzīvo ar citiem suņiem un kaķiem, savukārt citās vietās, kur tie varētu satikt citu suni, no pavadas atlaist nedrīkst. Būtiska ir agrīna un pastāvīga socializācija.
Stafordšīras bulterjera šķirnes pirmsākumi meklējami 19. gadsimta sākumā, kad tika aizliegta vēršu un lāču dzīšana ar suņiem. Tika izdomāts jauns „sporta veids” — suņu cīņas, kuru dēļ buldogu sakrustoja ar terjeru, izveidojot bulterjeru, kas arī ir Stafordšīras bulterjera priekštecis. Suns ieguva popularitāti starp visu šķiru, tostarp arī Viktorijas laikmeta darba šķiras, ļaudīm, un Staforšīras terjers nereti dzīvoja lielās ģimenēs, taču šaurās telpās un saspiestībā — tālab arī veidojusies suņa labvēlīgā attieksme pret jebkura vecuma cilvēkiem.
