Tibetas terjers

Tibetas terjeri ir visnotaļ veselīgi suņi. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem reizēm ir iespējamas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Tāpat kā daudziem mazajiem suņiem, tiem iespējama pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi).

Šiem aktīvajiem Tibetas suņiem patīk fiziskās aktivitātes, un tiem ir nepieciešama apmēram stunda dienā, taču, ja vien tiks piedāvāts, tie labprāt nodarbosies arī ilgāk. Tas labi pakļaujas dresūrai, tam patīk pavadīt laiku ar ģimenes locekļiem, kā arī tas mīl ļauties jautrām suņu brīvā laika nodarbēm. Kā jau jebkurš garspalvains suns, tas pēc pastaigas noteikti ir jāpārbauda, lai izņemtu no apmatojuma tajā ieķērušos zariņus vai lapiņas.

Maza izmēra suņiem ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka tie ātri patērē enerģiju, savukārt to mazais kuņģa izmērs nozīmē, ka tos jābaro mazām porcijām un bieži. Maza izmēra suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs svarīgāko uzturvielu daudzums, kā arī lai krokešu izmērs būtu piemērots maza izmēra mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.

Tibetas terjeri apmatojumu nemaina, un, lai to biezais, garais, divkāršais apmatojums nesaveltos, tas jāsukā un jāķemmē vismaz katru otro dienu. Vēl katru dienu jāpārbauda, vai tajā nav ieķērušies gruži. Mājas suņu saimnieki apmatojumu bieži nolīdzina līdz vieglāk kopjamam garumam, taču regulāra sukāšana ir nepieciešama jebkurā gadījumā, jo citādi apmatojums saveļas.

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.