Vācu dogs ir ļoti liels, muskuļots un spēcīgs suns. Tam ir taisnstūraina un izskata ziņā gara galva. Īsais, gludais apmatojums var būt dzeltenbrūns, melns, zils, raibs un balts ar neregulāri izvietotiem melniem vai zilganiem lāsumiem. Sasniedzot 18 mēnešu vecumu, tēviņu ideālajam augstumam skaustā būtu jābūt vismaz 76 cm, bet svaram — 54 kg. Tāda paša vecuma mātīšu augstumam skaustā būtu jābūt vismaz 71 cm, bet svaram — 46 kg.
Vācu dogs ir sirsnīgs suns. Tie var kļūt ļoti tuvi un uzticīgi savai ģimenei un bieži satiekamiem tuviem ģimenes draugiem, kā arī ideāli piemēroti aktīvām ģimenēm. Tie ātri paziņo ģimenei par visiem svešiniekiem, kas pietuvojas to teritorijai, jo tie ir lieliski sargsuņi. Īpaši svarīga ir šo milzīgo suņu kucēnu socializācija un dresūra.
Vācu dogus atgādinoši suņi ir vērojami zīmējumos uz Ēģiptes piramīdu sienām jau no 2200. gada p. m. ē. Tiem bija īsākas kājas un mastifam tipiskā miesasbūve. Kopā ar tirgotājiem šie suņi nonāca daudzās valstīs. Vācijā no šiem suņiem tikai izkopts suns, kuru mēs pazīstam mūsdienās. Pastāv uzskats, ka sākotnēji suņi ar mastifam tipisku miesasbūvi tika sakrustoti ar angļu kurtiem, lai iegūtu veiklo, slaido suni, kas pazīstams kā vācu dogs. Sākotnēji šos suņus izmantoja vēršu tracināšanai, un 1592. gadā dižciltīgie tos izmantoja mežacūku medībās. Līdz 19. gadsimtam zemju saimnieki to izmantoja lielu zvēru medīšanai.
Vācu dogi ir disponēti uz vairākām lielo šķirņu suņiem raksturīgajām, problēmām, tostarp specifisku kuņģa darbības traucējumu (kuņģa samešanos), sirdsslimību, dažādām kaulu problēmām un īpašu, agresīvu kaulu audzēju (osteosarkomu).
Pieaugušam sunim, kas ir labā fiziskajā formā, dienā nepieciešamas pāris stundas ilgas fiziskās aktivitātes. Tiem patīk pastaigāties un nodoties aktivitātēm brīvā dabā kopā ar ģimeni, taču tiem patīk arī pavadīt laiku pie kamīna, baudot jebkādus šīs zemes labumus, kas vien varētu būt pieejami. Augšanas periodā fiziskās aktivitātes jāierobežo, jo, ja to ir pārāk daudz, sunim var rasties nopietnas kaulu, locītavu un muskuļu problēmas.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Vācu dogi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Vācu doga īsais, gludais un blīvais apmatojums ir viegli uzturams un jākopj apmēram reizi nedēļā vai ik pēc 10 dienām. To apmatojuma kopšanai var izmantot gumijoto cimdu, ar kura palīdzību var izņemt izkritušo apmatojumu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
