Japāņu akitas ir lieli, spēcīgi, samērā masīvi suņi, kas izstaro cieņu. To lepni pacelto galvu un stāju lieliski papildina mazās austiņas un tumšās acis. Tie piesaista skatienu ar savu biezo, plīša apmatojumu, kas var būt rudi dzeltenbrūns, sezama krāsā, raibs un balts. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 64–70 cm, bet mātīšu augstums skaustā ir 58–64 cm. Svara diapazons ir no 34 līdz 50 kg.
Šie ir gan ķermeniski, gan raksturā spēcīgi suņi, kas nav ieteicami saimniekiem-iesācējiem. Tiem nepieciešama pieredzējušu saimnieku gādība un agrīna un pastāvīga socializācija un dresūra. Tomēr tie ir ļoti uzticīgi saviem ģimenes locekļiem. Šie drosmīgie suņi ir labi sargsuņi, kas nerej pārlieku daudz. Tiem ir izteikti mednieka instinkti, par kuriem vienmēr jāatceras.
Akita ir lielākā izmēra šķirne no visām japāņu šķirnēm, un tās pirmsākumi meklējami Akitas provincē 17. gadsimtā. Pastāv viedoklis, ka sākotnēji šie suņi turēti mežacūku, briežu un melno lāču medīšanai, savukārt citi uzskata, ka tie turēti suņu cīņām. Tomēr pēc tam, kad suņu cīņas Japānā (un Eiropā) zaudēja popularitāti, šie suņi izmantoti vienīgi medībās. 19. gadsimta beigās Japānā tika ievesti citu šķirņu suņi, un japāņu šķirņu popularitāte saruka. Tad tika nodibināta Japānas suņu saglabāšanas biedrība, lai saglabātu pašmāju šķirnes, kuras visas tika pasludinātas par tautas mantojumu.
