Šie lielie un elegantie suņi ir simetriski veidoti un masīvi. Tie ir spēka, grācijas un izturības iemiesojums. Angļu seteriem ir garš, gluds, zīdains apmatojums ar biezām apmatojuma šķipsnām. Raksturojot angļu setera apmatojuma krāsu, tiek lietots vārds „belton” (punktots/lāsumains). Pavilnas krāsa vienmēr ir balta ar melnu (zili punktota/lāsumaina), ar citronkrāsu (citronkrāsas punktota/lāsumaina), ar oranžo (oranži punktota/lāsumaina), ar aknu krāsu (aknu krāsas punktota/lāsumaina) vai trīskrāsu (zili punktotā ar aknu krāsu vai dzeltenbrūni punktoto/lāsumaino un dzeltenbrūno). Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 65–69 cm, bet svars — apmēram 28,5 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 61–65 cm, bet svars — 27 kg.
Angļu seteri ir draudzīgi, labsirdīgi suņi, kam veidojas laba saikne ar ģimenes locekļiem. Tie ir žirgti, sabiedriski suņi, kas paziņo par viesu ierašanos un pēc tam pret tiem izturas tā, it kā būtu tos pazinuši visu savu dzīvi! Šie suņi labi izturas pret bērniem un ir ļoti iecietīgi, taču šo īpašību nevajadzētu lieki pārvērtēt. Tie dabiski labi izturas pret citiem suņiem un mājdzīvniekiem.
Angļu setera pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, kad tas bija pazīstams kā ļoti labs putnusuns. Versijas par to, kā tieši šī šķirne radusies, ir atšķirīgas. Daži izvirza teoriju, ka šķirnes priekšteči bijuši dažādi Spānijas sauszemes spanieli. Cita teorija ir tāda, ka šķirne izveidota, sakrustojot veco ūdensspanielu, veco spāņu pointeru un sākotnējos springerspaniela paveidus. Agrākais zināmais teksts, kurā pieminēti seteri, ir tulkojums (Dr. Johannes Caius „Of Englishe Dogges”) no latīņu valodas 1576. gadā, taču pat tajā nav pilnīgas skaidrības, vai minētie suņi ir mūsdienu setera priekšteči. Pirmā izstāde, kurā piedalījās angļu seteri, notika Anglijas ziemeļaustrumu pilsētā Ņūkāslā pie Tainas 1859. gadā.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, angļu seteriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Kā iedzimta slimība var būt arī kurlums, un izmeklējumus tā noteikšanai suņiem var veikt jau no mazotnes.
Šīs šķirnes suņiem nepieciešams diezgan daudz fizisko aktivitāšu — pieaugušam sunim, kas ir labā fiziskajā formā, nepieciešamas apmēram divas vai vairāk stundu. Tiem ir nosliece uz klaiņošanu, tāpēc nodrošinies, ka tavam dārzam ir labs žogs.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Angļu seteri ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Lai angļu seteri izskatītos maksimāli labi, tie jākopj un apmatojums jānolīdzina samērā bieži. Obligāti regulāri jānolīdzina apmatojums starp pēdu spilventiņiem un zem ausīm. Lai ausīs nerastos infekcijas, tajās ir jāieplūst gaisam. Ik pa laikam jāpievērš uzmanība apmatojuma šķipsnām. Ja šīs šķirnes suns piedalās izstādēs, tad uzmanība būs jāpievērš daudz vairāk.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
