Bergamo aitusuņa visuzkrītošākā raksturīgā pazīme ir tā apmatojums. Tas ir taukains, kupls un nokarājas brīvi krītošās pinkās. Iespējamās apmatojuma krāsas ir pelēka, melna, Isabella (blāvi/lāsumoti dzeltenbrūna) vai gaiši dzeltenbrūna. Pilnībā pieaugušu šo lielo un spēcīgo suņu tēviņu augstums skaustā ir 58–62 cm, bet mātīšu — no 54 līdz 58 cm. Pieaugušu tēviņu svars ir 32–38 kg, bet mātītes sver no 26 līdz 32 kg.
Bergamo aitusuņa sargāšanas instinkti vērojami vēl šodien. Šie suņi ir dabiski piesardzīgi un modri, ar izteiktu sargāšanas instinktu. Šī iemesla dēļ kritiska nozīme ir agrīnai socializācijai apvienojumā ar prasmīgu apiešanos. Šī nav labākā šķirne saimniekam, kas gādību par suni uzņemas pirmo reizi. Šiem suņiem nepieciešama pastāvīga dresūra, un tiem piemīt izteikta vēlme izpatikt.
Pastāv uzskats, ka Bergamo aitusuns - sena ganu un sargsuņu šķirne, ir cēlies Persijā tūkstošiem gadu senā pagātnē, kur tas pavadījis klejojošos lauksaimniekus, bieži vien dzenot ganāmpulkus skarbos apstākļos un aizsargājot tos no plēsīgajiem zvēriem. Daži klejotāji apmetās Itālijas Alpos, un šķirnei tika dots to izcelsmes reģiona nosaukums: Bergamo aitusuns. Laikā, kad pēckara Itālijā bija vērojams vilnas ražošanas panīkums, šī šķirne gandrīz izmira, taču neatlaidīgajiem suņu audzētājiem to izdevās saglabāt.
Bergamo aitusuņi ir visnotaļ veselīgi, un tiem nav vispāratzītu šķirnei specifisku problēmu.
Dienā nepieciešamas apmēram stundu ilgas fiziskās aktivitātes, taču šie enerģiskie suņi ir izturīgi un, ja vien piedāvāsi, labprāt piekritīs ilgākām nodarbēm. Pēc atgriešanās mājās tam no apmatojuma jāiztīra netīrumi!
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Daži lielie suņi (piemēram, Bergamo aitusuņi) ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Šim sunim ir īpašs apmatojums, kas dažādās tā attīstības stadijās jākopj atšķirīgi. Sākumā kucēna apmatojums jāsukā reizi nedēļā. Apmēram 10 mēnešu līdz trīs gadu vecumā kucēna mīkstā apmatojuma vietā izaug pieauguša suņa apmatojums, un tad katru dienu jāseko līdzi, lai pareizi veidojas dredi. Pēc trim gadiem visas drediem līdzīgās lēkšķes ir izveidojušās, un apmatojumam jāpievērš maz uzmanības. Tas tikai pāris reizes mēnesī jāizsukā un vienu vai divas reizes gadā jāizmazgā. Tas būs noaudzis līdz zemei, kad sunim būs apmēram pieci gadi.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
