Ir divu veidu Briseles grifoni: ar raupju vai ar gludu apmatojumu. Grifona īpašā pazīme ir mopsim līdzīgais purniņš. Deguns — samērā īss un augšupvērsts. Vēl viena mopsim līdzīgā pazīme ir lielās, uz āru izvirzītās acis, kā arī uz priekšu izvirzītais apakšžoklis. Šī iemesla dēļ dažiem cilvēkiem grifons atgādina pērtiķi. Šis suns var būt ruds, melns vai melni lāsumains. Pieaugušu suņu augstums skaustā ir 18–20 cm, bet svars — no 2 līdz 5 kg.
Grifons nav ieteicams kā pavadonis bērniem, jo mežonīga rotaļāšanās reizēm var tikt pārprasta, un suns bērnu klātbūtnē var nobīties un kļūt neprognozējams. Grifoni var būt ietiepīgi, taču tie ātri mācās un ir izdresēti, lai gūtu ļoti labus panākumus dažādos suņu sporta veidos. Tiem patīk būt saimnieka tuvumā, un, ilgstoši atstājot šos suņus vienus, tie var kļūt destruktīvi.
Briseles grifons ir beļģu suņu šķirne, kas selekcionēta 19. gadsimtā, krustojot afenpinčerus, mopšus un beļģu staļļu suņus. Divriču ekipāžu kučieriem bija vajadzīgs mazs, saprātīgs sunītis, kas sargā ekipāžu un staļļos tiek galā ar grauzējiem. Ielas suņu izturība apvienojumā ar afenpinčeru saprātu kučieriem lieti noderēja. Vēlāk tika veikta krustošana ar angļu miniatūrajiem spanieliem, tādējādi grifonam izveidojot purniņu, kas ļoti atgādināja cilvēka seju, un pastāv iespēja, ka kādā no šķirnes selekcionēšanas posmiem ir iejaukti arī Jorkšīras terjeri.
Šīs šķirnes suņiem nav daudz specifisku veselības problēmu, taču, tāpat kā citu šķirņu suņiem, kam ir samērā pieplacināta purna daļa, tiem ir iespējama apgrūtināta elpošana un acu problēmas. Tāpat kā daudziem maza izmēra suņiem, tiem iespējama arī pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi). Vispāratzīta šīs šķirnes suņiem ir iedzimta muguras problēma, un tāpēc vaislas suņiem jāveic attiecīgais skrīnings.
Aktīvajiem grifoniem, kam piemīt terjera iezīmes, patīk kārtīgi izskraidīties, taču tie labi pielāgojas arī dzīvei dzīvoklī. Tam nepieciešamas apmēram pusstundu ilgas fiziskās aktivitātes dienā.
Dekoratīvajām šķirnēm ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka šie suņi ātri patērē enerģiju, savukārt to mazais kuņģa izmērs nozīmē, ka tos jābaro mazām porcijām, bet bieži. Maza izmēra suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs svarīgāko uzturvielu daudzums, kā arī lai krokešu izmērs būtu piemērots maza izmēra mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.
Suņiem ar raupjo apmatojumu tas ir nedaudz garāks pie vaigiem, zoda, deguna un acīm. Apmatojumam nav nepieciešama intensīva kopšana. Raupjais apmatojums trīs reizes gadā jāizplūkā, izņemot purna daļas apmatojumu, kas jānolīdzina ar šķērēm. No purna apmatojuma regulāri jāizķemmē barības pārpalikumi. Gludspalvainie suņi samērā intensīvi maina apmatojumu, un izkritušais apmatojums samērā bieži jāiztīra ar gumijoto cimdu. Abu paveidu suņi labi pacieš biežu ādas kroku tīrīšanu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
