Šis ir vidēji liels, spēcīgs, taču elegants dzīvnieks. Apmatojums ir gluds, īss un var būt brūns, melns, zils vai dzeltenbrūns — šī krāsa zināma arī ar nosaukumu „Isabella” — ar rūsganiem raibumiem. Ķermenim jābūt staltam, un katru suni var salīdzināt ar tīrasiņu zirgu. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir apmēram 69 cm, bet mātīšu — apmēram 65 cm. Pieaudzis suns sver apmēram 32-45 kg.
Dobermaņiem nepieciešamas garīgas un fiziskas aktivitātes. Tie ir atbilstīgi jādresē, jo, ja šim sunim ir garlaicīgi, tam rodas uzvedības problēmas. Agrīni socializējot ar citiem suņiem, mājdzīvniekiem un bērniem, dobermanis var būt jauks mājas mīlulis. Tas ir uzticīgs un sirsnīgs un noteikti sargās māju. Tomēr tas nav viena cilvēka suns, un tas necieš ķircināšanu. Tādēļ bērniem jāiemāca, kā uzvesties šī suņa tuvumā. Par suņa uzvedību ir atbildīgs tā saimnieks. Ja neesi gatavs veltīt laiku vai nav pieredzes, šī šķirne nav domāta tev.
Krustojot vairākas šķirnes, kāds vācu naktssargs, suņu ķērājs un nodokļu piedzinējs vārdā Luiss Dobermans (Herr Louis Dobermann) vēlējās izveidot izcilu sargsuni, kas viņu pavadītu apgaitu laikā. Tā viņš 19. gadsimta beigās radīja šo šķirni. Pastāv viedoklis, ka viņš krustoja rotveilerus un vācu dogus to izmēru un spēka dēļ, angļu kurtus to ātruma dēļ un Mančestras terjerus to gludā apmatojuma un graciozo ķermeņa aprišu, kā arī terjeru izturības dēļ. Citas šķirnes, kas, iespējams, tika izmantotas, ir šnauceri, vācu pinčeri, vācu aitusuņi, vācu īsspalvainie pointeri un Veimāras suņi. Dobermanis (vai Dobijs) kā šķirne Vācijas ciltsgrāmatā reģistrēts 1893. gadā.
Dobermaņiem izplatītākās veselības problēmas ir sirdsslimība, kakla skriemeļu problēma (Voblera sindroms) un Fon Villebranda slimība (asinsreces traucējums). Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.
Līdz 12 mēnešu vecumam šo suņu fiziskās aktivitātes organizējamas īsu, bet biežu nodarbību veidā. Pārlieka fiziskā slodze sunim var radīt locītavu problēmas. Šie ir aktīvi suņi, kam patīk skraidīt bez pavadas. Pieaugušam dobermanim, kas ir labā fiziskajā formā, dienā ieteicamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar pastāvīgu dresūru.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Dobermaņi ir uzņēmīgs pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Dobermaņiem nepieciešama ļoti neliela kopšana. Lai atbrīvotos no izkritušā apmatojuma, pietiek kārtīgi to nobraucīt ar kopšanas gumijoto cimdu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
