Šis lielais suns ar špicam tipisko miesasbūvi un plato krūšu daļu, biezo apmatojumu, lielo un kuplo asti, kas var būt saritināta uz muguras, un stāvus saslietajām ausīm, ir iespaidīgs, spēcīgs suns, kas var būt melnbalts, pelēks ar baltu, ruds ar baltu, sabuļādas krāsas ar baltu un balts ar melnu. Pilnībā pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 58–70 cm, bet svars — no 30 līdz 40 kg, savukārt mātīšu augstums skaustā ir 50–60 cm, bet svars — no 18 līdz 30 kg.
Kanādas eskimosu suns ir nevis vienkāršs mājas mīlulis, bet gan īpaša darba suņu šķirne. Parastos mājas apstākļos šis suns, kas ir selekcionēts līdz pat 80 kg smagu ragavu vilkšanai vairāk nekā 70 jūdžu attālumā dienā visbargākajos arktiskajos apstākļos, nebūt nejūtas labi! Tā kā šis ir bara dzīvnieks, tas mīl cilvēkus un ir rotaļīgs, ziņkārīgs un vokāli aktīvs.
Kanādas eskimosu suņi strādāja kopā ar inuītu medniekiem, meklējot roņu elpošanas caurumus un atvairot lielās plēsējus (piemēram, polārlāčus). Šie suņi tika izmantoti arī ragavu vilkšanai. Runā, ka 20 gadsimta 20. gados Kanādas eskimosu suņu dzimtajā zemē to skaits esot bijis 20 000, taču tikai 50 gadu laikā, parādoties sniega transportlīdzekļiem, to skaits nokritās līdz tikai 200, jo tie kā ragavu vilcēji vienkārši vairs nebija nepieciešami. Izglābt šo šķirni apņēmās kāds apņēmīgs suņu audzētājs, taču ārpus Kanādas robežām Kanādas eskimosu suņi joprojām ir samērā liels retums.
Kanādas eskimosu suņi kopumā ir izturīgi suņi, kam ir maz šķirnei specifisku veselības problēmu.
Kanādas eskimosu sunim nepieciešamas diezgan lielas fiziskās aktivitātes — vismaz divas stundas dienā. Obligāta ir brīvā laika nodarbe, kur nepieciešama enerģija (piemēram, kamaniņu vilkšanas sacensības), taču, lai suns negūtu karstuma dūrienu, jāizvairās no enerģiskām fiziskām nodarbēm siltā laikā.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem.
Siltais, pret laikapstākļiem noturīgais apmatojums sastāv no biezas pavilnas un 8–15 cm gara akota. Tēviņiem ap kaklu un pleciem ir biezāks, garāks apmatojums (krēpes). Apmatojums jāsukā apmēram divas reizes nedēļā, bet intensīvas apmatojuma maiņas periodos tas jāsukā katru dienu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
